Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Pareizi ir izvirza par kandidātu, nevis kā kandidātu.

Piemēram, runājot par skolotāja profesiju, saka: strādā kā skolotājs. Tas ir salīdzinājums, ka cilvēks strādā ar tādiem paņēmieniem un metodēm, kas raksturīgi skolotājam, kaut gan cilvēks varbūt ir pārdevējs (citas profesijas pārstāvis).

Pareizi būtu aicināt uz skatuves.
 
Uz – 1. ar akuz. ‘norāda virzībā sasniedzamu vietu, objektu’, piemēram, iet uz skolu, braukt uz Latviju;
2. ar akuz. ‘norāda kustības, darbības virzienu’, piemēram, iet uz priekšu;
3. ar ģen. ‘norāda to, kam virsū (kas) atrodas, novietojas, tiek novietots; norāda priekšmetu, kura virspusē kas notiek, noris; norāda ķermeņa daļu, kuras virspusē kas notiek, noris’, piemēram, vāze ir uz galda, atrasties uz laukuma, gulēt uz muguras.
Pēc prievārda uz nozīmēm secināms:
ja norāda tikai virzienu (no punkta A uz punktu B), tad uz ko?, piemēram, viņš dodas uz skatuvi;
ja norāda, ka atrodas (ir) kam virsū, tad uz kā?, piemēram, viņš atrodas uz skatuves.
Tāpēc koncerta vadītājam vajadzētu lūgt viesi (mākslinieku) uz skatuves, ja viņš vēlas, lai šī persona atrodas uz tās.

Latviešu valodā, pabeidzot vēstuli, iespējamas abas nobeiguma frāzes: ar cieņu un cieņā.

Ar cieņu (līdzīgi kā ar sveicieniem, ar laba vēlējumiem, ar Dievpalīgu, atvadoties sakot Ar Dievu! u. tml.) ir ierasts vēstules nobeigums, taču nevar noliegt, ka daži izvēlas pabeigt vēstuli cieņā (līdzīgi: es Jūsu priekšā cieņā noliecu galvu). Tāpēc no valodas lietojuma viedokļa nav nekāda pamata uzskatīt pieklājības frāzi cieņā par labāku vai ieteicamāku nekā ar cieņu.

Komats pēc ar cieņu vai cieņā nav jāliek, jo tam nav gramatiska pamatojuma.

Citādi tas būtu, ja vēstules nobeigumā tiktu izmantotas frāzes cerot uz sadarbību, vēlot veiksmi, cerot uz drīzu atbildi, jo tad veidotos divdabja teiciena konstrukcija.