Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Mūsdienu latviešu literārajā valodā darbības vārdu konjugēšanā vērojamas paralēlformas, kas veidojušās valodas vēsturiskās attīstības gaitā un turpina veidoties arī pašreizējā latviešu valodā. Darbības vārdam plesties (arī paplesties un izplesties) vienkāršajā pagātnē raksturīgas paralēlformas:

1. Ja vārdu savienojums galu galā iekļaujas teikumā un pilda apstākļa funkciju, to no pārējā teikuma ar pieturzīmēm (komatiem, iekavām vai domuzīmēm – atkarībā no teikuma uzbūves) atdalīt nav nepieciešams. Šajā gadījumā vārdu savienojums galu galā lietots ar nozīmi ‘beigās’, ‘beidzot’ un parasti ir viegli aizstājams:
Oregonā galu galā [= ‘beidzot’] tapis Meža zinātnes komplekss (Zeme un valsts. Pieejams:  https://www.zemeunvalsts.lv/oregona-galu-gala-tapis-meza-zinatnes-komplekss)

Latvija izvirzās vadībā, taču galu galā [= ‘beigās’] atzīst Austrijas pārākumu (Latvijas Futbola federācija. Pieejams: https://lff.lv/zinas/13523/latvija-izvirzas-vadiba-tacu-galu-gala-atzist-austrijas-parakumu/)

2. Ja vārdu savienojums galu galā nav lietots apstākļa funkcijā un tiek izdalīts arī intonatīvi, tas lietots iesprauduma funkcijā un no pārējā teikuma atdalāms ar pieturzīmēm (Blinkena, Aina. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 256. lpp.):
Tālāk turpināt sarunu būtu bezjēdzīgi. Galu galā, kāda jēga teikt Mairitai to, kas būtu jādzird Maldim. (Līdzsvarotais mūsdienu latviešu valodas tekstu korpuss. Pieejams: http://www.korpuss.lv/)

Galu galā – vai tad viņi nav labi draugi? (Vilks, Ēvalds. Lāga zēni. Rīga : Liesma, 1966, 109. lpp.)

Tātad no pārējā teikuma vārdu savienojumu galu galā ar pieturzīmēm atdala iesprauduma funkcijā un neatdala apstākļa funkcijā.

Vārds piegājiens ir kalkēts atvasinājums, kuru lieto divās nozīmēs.
1. ‘Reize, kārta.’
Nevis ar otro piegājienu ir izdevies atrast piemērotu kandidātu, bet labāk otrajā reizē/otrajā mēģinājumā ir izdevies atrast piemērotu kandidātu.
2. ‘Paņēmiens, pieeja.’
Nevis nodarbībās svarīgi rast pareizu piegājienu, bet labāk nodarbībās svarīgi rast pareizu pieeju.

Tādos vārdos kā nav [nau], sev [seu], tev [teu] veidojas pozicionāls divskanis (šo procesu sauc par vokalizāciju) tādēļ, ka līdzskanis v nokļuvis vienā zilbē ar īsu iepriekšējo patskani.

Te jāņem vērā šo vārdu izcelsme, piemēram, vārds nav ir reducējums no vārda nevaid, pēcāk lietots formās neva, arī nava. Vārds sev radies no ģenitīva formas sevis, forma tev radusies pēc seniem vēsturiskiem pārveidojumiem (piemēram, senākos tekstos ir forma tevim u. tml.). (Sk. Karulis, K. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sēj. Rīga : Avots, 1992, 620. lpp.; II sēj. Rīga : Avots, 1992, 175. lpp.) Tātad līdzskanis v mūsdienu formās šajos vārdos ir saglabājies no senākajām formām, un rakstībai rodams morfoloģisks pamats.

Vārds čau savukārt ir aizguvums, tā pamatā ir itāļu vārds ciao, ko lieto sveicienam neformālā saziņā. Itāļu valodā vārda beigās dzirdams o – [ˈtʃaːo]. Jau 20. gadsimta sākumā no itāļiem aizgūtais sveiciens izplatījies Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un citur, un mainījusies arī tā izruna, gala o kļūstot neskaidrākam, un šobrīd, piemēram, angļu valodā, šī vārda izruna tiek dota formā [ˈtʃaʊ]. (Angļu-latviešu vārdnīca. Sast. Kalniņa, Dz., Kičigins, E., Kvēle-Kvāle K. u. c. Rīga : Avots, 2007, 179. lpp.)

Latviešu valodā vārds čau ir sarunvalodā lietojams izsauksmes vārds, kurā skaidri dzirdams divskanis au līdzīgi kā dažos citos izsauksmes vārdos, piemēram, vau, au, ņau utt. Tā rakstībā lietot burtu v nav morfoloģiska pamata, un vārds rakstāms čau. Jāpiebilst, ka čau joprojām ir uzskatāms par sarunvalodas vārdu un lietojams neformālā saziņā – kā sasveicinoties, tā atvadoties.