Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Valentīna Skujiņa saka: „Rakstot vēstuli, latviešiem ir parasts tu un jūs attiecinājumā uz adresātu, t. i., personu, kurai tiek adresēta vēstule, rakstīt ar lielo sākumburtu (atšķirībā no angļu valodas, kur you rakstībā šāda paraduma nav).  Lielais sākumburts apliecina cieņu pret vēstules adresātu.” (Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga :  Zvaigzne ABC, 1999, 78. lpp.)

Stingri noteiktu normu, kā rakstīt tu un jūs citos dokumentos, izņemot lietišķo saraksti, latviešu valodā nav. Varētu teikt, ka tā ir savstarpēja vienošanās.
Ja jūs attiecināts uz vairākām personām (Kolēģi, jūs esat lieliski!), tas ar lielo sākumburtu nav rakstāms.

Ja tu vai jūs tiek lietots reklāmas tekstā, tad reklāmas veidotājs var rīkoties dažādi:
1)      lietot jūs, uzrunājot vairākas personas, un rakstīt ar mazo sākumburtu, jo rakstījumam ar lielo sākumburtu nav nekāda pamata;
2)      lietot tu vai jūs, uzrunājot vienu personu, un rakstīt to ar mazo sākumburtu, jo reklāmā nevēršas ne pie vienas konkrētas personas, tu vai jūs lietots vispārinātā nozīmē;
3)      lietot tu vai jūs, uzrunājot vienu personu, un rakstīt to ar lielo sākumburtu, jo reklāmā pausta personīga attieksme pret katru klientu, reklāma uztverama kā sava veida vēstule klientam.

Partikula nē noliedz izteikumā pausto domu, un tā parasti lietojama, noliedzot iepriekš izteiktu pieņēmumu vai atbildot noliedzoši uz vispārējo jautājumu:
- Vai drīz iesim?
- Nē, man vēl daudz darāmā;
Tas laikam Andris. Nē, nav vis viņš.
Partikula ne noliedz kādu konkrētu vārdu teikumā vai aizstāj noliegtu predikātu (izteicēju):
Viņa ne ar vienu nesarunājas. Pat ar māti ne [nesarunājas];
Jānim patīk kriminālromāni, bet Annai ne [nepatīk];
Ticiet vai ne [neticiet] – ir pienākusi vasara!

Lietvārds antirekords darināts, svešvārdam rekords pievienojot priedēkli ar pretstata nozīmi anti-, kurš norāda uz pretstatu, nesaderīgumu vai naidīgumu. Piemēram, antibakteriāls, anticiklons, antisanitārs, antonīmi.

Apzīmējot visaugstāko skaitliskās vērtības pakāpi pacientu skaita ziņā, būtu lietojams vārds rekords, taču tā vietā lietots vārds antirekords, droši vien izsakot nozīmi ‘par nevēlamu uzskatāma lielākā vērtība, kas parasti ievērojami pārspēj pēdējo fiksēto nevēlamo lielāko vērtību’, proti, lielais saslimušo skaits ir rekordliels, un tas vērtējams negatīvi, tātad semantiski vārda antirekords nozīme ir saprotama, taču no vārddarināšanas viedokļa tas uzskatāms par nevēlamu atvasinājumu.
No loģikas un valodas skaidrības viedokļa mēs ieteiktu lietot nevis vārdu antirekords, bet gan rekords.

Latvijas himnas „Dievs, svētī Latviju!” vārdus un mūziku kā tautas lūgšanu sacerējis Baumaņu Kārlis. Himna pirmo reizi izskanējusi 19. gadsimta otrajā pusē, kad latvieši sāka atklāti izpaust savu nacionālo identitāti.

Dziesma sarakstīta Krievijā, Sanktpēterburgā, kur tobrīd apmēram 30 gadus vecais Baumaņu Kārlis strādāja respektablās mācību iestādēs par skolotāju un aktīvi ap sevi pulcēja jaunlatviešus. Pirmo reizi tā izskanējusi 1873.gada 26. jūnijā vīru kora balsīs pie Rīgas Latviešu biedrības nama. Sākotnēji dziesmas tekstā, kuru arī rakstījis Baumaņu Kārlis, trešajā rindiņā bijis nevis vārds „Latvija”, bet gan „Baltija”.

Lai arī Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī sanākušie dziesmu nodziedāja vairākas reizes, tā par oficiālu himnu pēc diskusijām kļuva divus gadus vēlāk.

Tā kā himna ir lūgšana, kurā uzrunāts Dievs, tā no pārējā teikuma ir atdalāma ar komatu.