Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Izsauksmes vārda pareizs pieraksts ir: tpū-tpū-tpū!

Izsauksmes vārdu pierakstā izmanto defisi jeb savienojuma zīmi: „Defisi lieto interjekciju, īpaši dažādu dzīvnieku balsu un citādu skaņu atdarinājumu attēlojumos starp atkārtojumiem vai stieptajiem skaņu atdarinājuma elementiem.”

Stilistiskos nolūkos pieļaujams lietot gan divas, gan trīs izsaukuma zīmes. Šādos gadījumos tiek sevišķi uzsvērts teikuma emocionālais raksturs.

Kā norādījusi Aina Blinkena, „cenšoties teikuma emocionālo raksturu īpaši pasvītrot, nereti lieto divas vai pat trīs izsaukuma zīmes. Izsaukuma zīmju dubultošana un trīskāršošana pieļaujama vienīgi atsevišķos gadījumos stilistiskos nolūkos”. Šādus piemērus atrodam arī Līdzsvarotajā mūsdienu latviešu valodas tekstu korpusā, lielākoties daiļliteratūrā:
Nav ko vilkt visādus drauģeļus uz baznīcu! – Vecā nikna vēl nevarēja nomierināties. – Kārlis nav drauģelis!! – Agra atcirta un tūlīt pat nodūra galvu. (Valodas korpuss LVK2018)
BARONS: Par skolniecēm! Nu?! VISI KOPĀ (auro pilnā rīklē): Par skolniecēm! Par skolniecēm!! Par skolniecēm!!! (Valodas korpuss LVK2018)
Līdz debesīm saviļņotas, vecas dzērves pēdējā deja. Prieks! Prieks!! Prieks!!! Zītara acis dzied un kājas dejo kā jauneklim. (Valodas korpuss LVK2018)

Latvijas himnas „Dievs, svētī Latviju!” vārdus un mūziku kā tautas lūgšanu sacerējis Baumaņu Kārlis. Himna pirmo reizi izskanējusi 19. gadsimta otrajā pusē, kad latvieši sāka atklāti izpaust savu nacionālo identitāti.

Dziesma sarakstīta Krievijā, Sanktpēterburgā, kur tobrīd apmēram 30 gadus vecais Baumaņu Kārlis strādāja respektablās mācību iestādēs par skolotāju un aktīvi ap sevi pulcēja jaunlatviešus. Pirmo reizi tā izskanējusi 1873.gada 26. jūnijā vīru kora balsīs pie Rīgas Latviešu biedrības nama. Sākotnēji dziesmas tekstā, kuru arī rakstījis Baumaņu Kārlis, trešajā rindiņā bijis nevis vārds „Latvija”, bet gan „Baltija”.

Lai arī Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī sanākušie dziesmu nodziedāja vairākas reizes, tā par oficiālu himnu pēc diskusijām kļuva divus gadus vēlāk.

Tā kā himna ir lūgšana, kurā uzrunāts Dievs, tā no pārējā teikuma ir atdalāma ar komatu.

Saliktā pakārtotā teikumā gala pieturzīmi nosaka virsteikuma komunikatīvais tips (jeb komunikatīvā modalitāte).
Ja virsteikumam piemīt stāstījuma komunikatīvā funkcija, tad salikta pakārtota teikuma beigās ir liekams punkts.
Es domāju, kurp mēs varētu doties brīvdienās.
Jānis vaicāja, ko Anna ēdīs brokastīs.

Ja virsteikuma komunikatīvais tips ir jautājums, tad salikta pakārtota teikuma beigās ir liekama jautājuma zīme.
Kā rīkoties, ja mājās ieperinājušās žurkas?
Vai jūs zinājāt, ka krokodili un aligatori ir ļoti atšķirīgi dzīvnieki?

Ja virsteikuma komunikatīvais nolūks ir pavēle, brīdinājums, mudinājums u. tml., tad salikta pakārtota teikuma beigās  ir liekama izsaukuma zīme.
Ejiet prom, ja nevēlaties klausīties pārmetumus!
Neatgriezieties, kamēr nebūsit visu padarījuši!

Latviešu valodā vēstulē aiz uzrunas ir liekama izsaukuma zīme. Pēdējos gados valodas praksē, sevišķi elektroniskajā sarakstē, izsaukuma zīmes vietā bieži sastopams komats. Komata lietojums, iespējams, skaidrojams ar angļu valodas ietekmi, kā arī nevēlēšanos vēstuli (it sevišķi e-vēstuli vai īsziņu) pārsātināt ar izsaukuma zīmēm.

Neformālā sarakstē, piemēram, īsziņās, saziņas lietotnēs, tāpat arī daiļliteratūrā uzrunu iespējams atdalīt ar dažādām pieturzīmēm: komatu, domuzīmi, izsaukuma zīmi vai daudzpunkti.
Lūdzu, palīdzi man, Jāni!
Zane – ko tas nozīmē?
Mīļo Mārci! Nāc taču šurp!
Kārli... kad reiz tu mācīsies...

Lietišķajos rakstos pieņemts sasveicināšanās frāzi atdalīt no pārējā teksta kā atsevišķu izteikumu, un tā beigās tiek likta izsaukuma zīme.
Mīļais draugs!
Ielūdzu Tevi sestdienas vakariņās!

Labdien, Kalniņas kundze!
Informējam, ka Jūsu pasūtījums ir gatavs.

Labdien, Edgar!
Vēlos noskaidrot, vai piektdien mēs varētu rīkot sapulci.