Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Kā sauc ierīci, kuru izmanto aizsprostojumu likvidācijai kanalizācijā?

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 837. lpp.

Ar kuras zilbes uzsvaru izrunāt īpašvārdu Gvantanamo?

 

 

 

 

Vietvārds oriģinālvalodā tiek izrunāts ar otrās zilbes uzsvaru – Gvan·tanamo, tāpēc arī latviešu valodā tas būtu izrunājams ar otrās zilbes uzsvaru.
Ja svešvārda izruna nav zināma, to drīkst izrunāt ar pirmās zilbes uzsvaru, kā tas ir raksturīgi latviešu valodā.

• Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. L. Ceplītis, A. Miķelsone, T. Porīte u. c. Rīga : Avots, 1995, 907. lpp.

Kā pareizi rakstīt amerikāņu komponista Bērlina priekšvārdu: Īrvings vai Ērvings?

Komponista Bērlina priekšvārdu ieteicams rakstīt Ērvings.
Atbilstoši angļu īpašvārdu atveides noteikumiem latviešu valodā priekšvārdu var atveidot gan Ērvings, gan Īrvings, savukārt ievērojamu personu rādītājā komponista vārds atveidots Ērvings, kas liecina par zināmu un nostiprinājušos tradīciju.

• Ahero, A. Angļu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Rīga : Zinātne, 2006, 141. lpp.
• Latvijas padomju enciklopēdija. 10₂ sēj. Galv. red. P. Jērāns. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988, 178. lpp.

Cik korekti ir lietot vārdus homofobija un homofobs?

Mūsdienās vārdi tiek lietoti ar jau nostiprinājušos nozīmi, kas neatbilst etimoloģijai.

Konsultējoties ar LU klasisko valodu profesori Rūmnieci un LU profesoru anglistu A. Veisbergu, vispirms latviešu valodā tika skaidrota vārddaļu nozīme: lat. homo (hominis) ‘cilvēks’; grieķu (h)omoios ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’; ..fobija (lat. phobia < gr. phobos ‘bailes’) – salikteņa daļa – ‘bailes, nepatika (piemēram, hidrofobija)’; homofobs – homo (gr. homos ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’) – salikteņa daļa – ‘vienāds, līdzīgs (piemēram, homogēnisks, homologs)’; fobs (gr. phobos ‘bailes’) – salikteņa daļa – ‘tas, kas baidās, izrāda nepatiku, neieredz (piemēram, anglofobs)’.

Homonīms (gr. homōnymos < homo.. + onyma ‘vārds’) – ‘vienādi rakstāmi un izrunājami vārdi ar dažādu nozīmi’; līdzīgi piemēri ir arī vārdi homofoni, homogrāfi. Taču vārdu pamatā nav latīņu homo (ja tā būtu, vārds būtu jāskaidro kā cilvēknosaukums,cilvēkskaņa, cilvēkrakst(īt)s un tādā gadījumā arī vārdi homonīmi, homofoni, homogrāfi būtu tādi paši nevēlami un skaužami vārdi).

Grieķu vārdā (h)omoios iekavās liktais h izteic skarbo dvesmu, kāda šim vārdam bijusi sengrieķu valodā (ὍMOIOS), un tas ir apliecinājums tam, ka daudziem terminiem pamats un paraugs ir bijusi sengrieķu valodas izruna.

Mūsdienu grieķi (ar mūsdienu saprotot apmēram divus gadu tūkstošus) šos vārdus izrunā omofils, omofobs, jo raksta bez dvesmas skaņas (h) un to arī neizrunā. Ja mēs rīkotos atbilstoši jaungrieķu izrunas variantam, nebūtu jucekļa ar latīņu cilvēku – homo.

Vai piedāvāsim pēkšņi latviešiem teikt omoseksuālis, omofobija?

Vai mūsu sabiedrība būtu gatava pieņemt šādu izrunas tradīcijas maiņu, cik cilvēku to saprastu? Otra iespēja – izdomāt (radīt) jaunu vārdu šī (un tamlīdzīgu) jēdzienu apzīmēšanai, taču nav tāda gatava universāla vārda, ko šajā situācijā varētu piedāvāt un kas derētu visam: homofobijai, homonīmijai, homofonijai, homogrāfijai utt.

Turklāt, iedziļinoties mūsdienu grieķu valodā, ir pārprotamas šī veidojuma (potenciāli) uztveramās nozīmes: vai homofobija (tieši tulkojot) ir bailes no līdzīgā/tāda paša vai no līdzīgajiem/tādiem pašiem? Kā saprotami tādi paši: tie, kas baidās, vai tie, no kuriem baidās? Diemžēl valodā ir daudz vārdu, kuros klasiskās valodas ir izveidojušas šādu valodas spēli. Turklāt tas nav vienīgais vārds, kura nozīme atšķiras no etimoloģiskā skaidrojuma vai tieša tulkojuma.

Homofobija un homofobs nav latviešu valodas termini, un ar šādu nozīmi un izrunu tie eksistē arī citās valodās, tāpēc diez vai latviešiem izdotos pārliecināt par attiecīgo pareizrakstību vai izrunu lietotājus Latvijā, kur nu vēl Eiropā vai pasaulē!

Šādi un tamlīdzīgi jautājumi valodās eksistē, taču ne vienmēr tie ir atrisināmi, kā tas ir arī šajā gadījumā. Mākslīgi radīt terminu un ar varu lauzt nostiprinājušos tradīciju nav iespējams.

Tāpēc ar dažādu nozīmi, taču vienādi rakstāmus un izrunājamus vārdus lietosim kā līdz šim.

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 232. lpp.

Kā latviešu valodā rakstīt – dalailama vai Dalailaima?

Nav pamata vārdu dalailama rakstīt ar lielo sākumburtu.
Dalailama – ‘Tibetas augstākais garīdznieks un valdnieks’; dalailama (mong. dalai ‘jūra’ + tibet. (b)lama ‘garīdznieks’) – ‘kopš 16. gs. Tibetas lamaistu augstākais garīdznieks; senāk arī laicīgais valdnieks’. Vārda iekļaušana vārdnīcā (ar mazo sākumburtu) jau vien liecina, kas tas ir sugas vārds.
Latviešu valodā personu raksturojošus nosaukumus neraksta ar lielo sākumburtu, piemēram, par sugasvārdiem uzskatāmi arī vārdi arhibīskaps, pāvests u. tml. Ja kādam cilvēkam tiek izrādīta īpaša cieņa, pareizrakstības noteikumi ļauj lietot lielo sākumburtu. V. Laugale un Dz. Šulce norāda: „Ar lielajiem burtiem kā stilistiskas niansēšanas līdzekli rakstībā var uzsvērt kāda cilvēka vai parādības lielumu, diženumu vai nozīmību, kāda notikuma vai mērķa svarīgumu vai izcilību. Lielie burti šajā gadījumā ir grafisks līdzeklis rakstītāja emocionālās un vērtējošās attieksmes izteikšanai, un to lietojuma ortogrāfiskais statuss ir samērā brīvs.”
Uz iespējamu lielo burtu rakstījumu šādos gadījumos norāda arī V. Skujiņa: „Svinīga rakstura sarakstē uzrunas formā ar lielo sākumburtu mēdz rakstīt amata, aroda vai titula nosaukumus, ko parasti ar lielo sākumburtu neraksta: „Godājamo Prezident!”, „Augsti godātais Profesora kungs!””
No šī viedokļa lielā burta lietojums vārdā dalailama būtu iespējams, bet ne obligāts. Taču tā kā pilns personas nosaukums ir Viņa Svētība XIV dalailama, pagodinājuma vārdos Viņa Svētība stilistiskajā funkcijā jau ir izmantoti lielie sākumburti, kā tas norādīts arī latviešu valodas pareizrakstības normās: „Ar lielajiem sākumburtiem rakstāmi arī pagodinājuma vārdi: Viņa Augstība, Viņa Majestāte, Karaliskā Augstība, Eminence u. c.”

• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 2. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1973, 243. lpp.
• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 137. lpp.
• Laugale, V., Šulce, Dz. Lielo burtu lietojums latviešu valodā: ieskats vēsturiskajā izpētē, problēmas un risinājumi. Rīga : Latviešu valodas aģentūra, 2012, 19. lpp.
• Skujiņa, V. Latviešu valoda lietišķajos rakstos. Rīga : Zvaigzne ABC, 1999, 21. lpp.
• Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. L. Ceplītis, A. Miķelsone, T. Porīte u. c. Rīga : Avots, 1995, 17. lpp.