Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Diena pirms Jāņiem, 23. jūnijs, ir Zāļu diena, un tās dienas vakaru dēvē par Zāļu vakaru vai par Jāņu vakaru.
24. jūnijs savukārt ir Jāņu diena. Te varam vilkt paralēles ar Ziemassvētkiem – 24. decembrī ir Ziemassvētku vakars, savukārt Pirmie Ziemassvētki ir nākamajā dienā.

Ir vairākas versijas, kāpēc un kopš kura laika latviešu valodā Jāņus mēdz saukt par Līgo svētkiem (vai vienkārši par Līgo)*. Visticamāk, tas saistāms ar darbības vārda līgot nozīmi ‘dziedāt Jāņu dziesmas’, arī ‘svinēt Jāņus’.
Konstantīns Karulis raksta, ka darbības vārda „līgot nozīme ‘dziedāt Jāņu dziesmas; līksmoties Jāņu nakti’ izveidojusies ne vien saistījumā ar mitoloģiskajiem priekšstatiem vasaras saulgriežos, bet arī senajā izpratnē par dziedāšanu vai īpašu dziedāšanas veidu kā balss šūpošanu; semantiskas paralēles rāda verba [darbības vārda] locīt lietojums. Neatkarīgi no Jāņu tradīcijām līgot nozīmē ‘dziedot gavilēt’. Garlībs Merķelis 18. gadsimta beigās rakstīja, ka līgot ir „augstākajā pakāpē gavilēt” .. No līgošanas kā gavilēšanas izriet vārda līgo nozīme: tā ir verba locījuma forma, kas funkcionē kā dziesmu refrēns [piedziedājums] un reizē gaviļu sauciens.”

Vārdi scientioloģija un scientoloģija atšķiras ne tikai ar rakstību (patskaņa -i esamību vai neesamību vārdā), bet arī ar nozīmēm.

Scientioloģija (lat. scientia ‘zināšanas, zinātne’ + gr. logos ‘jēdziens, mācība’) – ‘zinātnes nozare, kas pēta zinātnes struktūru, zinātnes funkcionēšanas un attīstības likumsakarības, kā arī zinātnes sakarus ar citām sabiedriskajām parādībām’. Scientoloģija (no angļu scientology) – ‘reliģiska kustība, kuras pārstāvji tic dzīves enerģijai, lielu uzmanību pievērš cilvēka dvēseles atbrīvošanai, sevis pilnveidei’. Piemēram, pievērsties scientoloģijai.

Vārds savpatns periodikā atrodams no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Pirmie pieminējumi liek domāt, ka šo vārdu sācis lietot Imants Ziedonis (tas atrodams darbā „Kurzemīte”). Pēcāk atrodami arī raksti, kuros minēta šī vārda nozīme, piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas svētku uzrunā Latvijai 80. gadadienā:

Latvijas institūtam ir uzticēts organizēt un pasūtināt pētījumus, lai noteiktu Latvijas savpatnās, resp., vienreizējās (unikālās) vērtības salīdzinājumā ar citām valstīm un lai tās formulētu ārvalstniekiem saprotamā un saistošā veidā. (Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs)

Rakstā „Mums jāsauc pašiem sevi vārdā. Divdesmit divas sarunas ar Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāju dzejnieku Imantu Ziedoni” sarunā ar Annu Rātu Ziedonis arī atbild, ko viņš dēvē par savpatnību:

Anna Rāta: Es vismazāk no jūsu spalvas gaidīju tādus vārdus kā integrācija un identitāte. Vārdnīcā ir rakstīts – tāpatība. Kas tad tā latviskā tāpatība būtu? Varbūt var teikt savdabība. Latviešiem ir savdabīgas kultūras vērtības, kādu nav citiem.
Imants Ziedonis: Domāju, ka tā ir savpatnība.
[..]
Imants Ziedonis: Kas mūsu latviešu valodā jums kā valodniecei liekas vissavpatīgākie momenti, kuru citās valodās nav?
Anna Rāta: Es jau teicu – Jelgava, Daugava. Tur ir daktils. Tā jau ir mūzika. Latviešu valoda ir muzikāla.

20. gadsimta 90. gados arī iznākusi sešu grāmatu sērija „Savpatna vērtība Latvijā”, kuras galvenais redaktors arīdzan ir Imants Ziedonis. Sērijas pirmās grāmatas „Rīgas priede” ievadā viņš raksta:

„Šī ir mazu grāmatiņu sērija par savdabīgajām latviešu kultūras vērtībām. Katra tā ir veltīta kādam vienam kultūras fenomenam, lietai, mantai vai tautas dzīves principam. Varētu teikt, ka tās ir mūsu savpatnās „pazīšanās zīmes”, ar kurām mēs „šķērsojam apvārsni” un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā. Dabas vienotais modelis paģēr mazo struktūru daudzveidību, jo tikai mazo vienību daudzveidība un iespējami dažādāks daudzums nodrošina lielajai vienībai (lasi – tautu kopībai) „materiāla pretestības” spējas. To var saukt arī par sērkociņu kastītes nesalaužamības principu. Šīs mazās grāmatiņas izcels dažu labu kultūras brīnumu no latvisko vērtību krātuves.”

Vārds nav lietots bieži, Nacionālajā korpusu kolekcijā tas minēts tikai astoņas reizes, tīmeklī ar šo vārdu atrodami vēl daži piemēri:

Viņa materiāls bijis ~500 no latv. folkloras krātuves līdzņemtie melodiju noraksti, kā arī pēckara Rīgā izdotās Emiļa Melngaiļa krājuma publikācijas. Uz to pamata tapuši priekšlasījumi un pētījumi, aranžējumi balsij un klav., savpatns mūz. stils. (Literatura.lv)

Izņēmums Latvijas mūzikā, kuram līdzīgu neatrast. Vienmēr nedaudz ārpus visa esošs, savpatns, noteikts un reizēm pat skarbs savās dziesmās un mērķtiecībā, bet tajā pašā laikā saviem mazbērniem mīļš un sirsnīgs vectētiņš ar veselīgu humora izjūtu. (Austrasbiedriba.lv)

Sāremā ir kļuvusi par tūristu apmeklētu vietu, jo tai ir savpatns, neatkārtojams šarms, kuru, iespējams, reizēm pat neizprast līdz galam. (Nra.lv)

Kā rāda skaidrojumi rakstos un piemēri, vārda savpatns nozīme ir ‘raksturīgs tikai konkrētajam subjektam, kas to atšķir no citiem’, arī ‘savdabīgs, īpatnējs, specifisks, unikāls’.

Vārdu maestro ar lielo sākumburtu var rakstīt stilistiskos nolūkos, izrādot īpašu pagodinājumu. Tiesa gan, lielā sākumburta lietojumu varētu drīzāk attiecināt uz vēstulēm vai ielūgumiem, kuri adresēti šim maestro, nevis, piemēram, uz preses relīzi.

Valentīna Skujiņa norādījusi, ka „[s]vinīga rakstura sarakstē uzrunas formā ar lielo sākumburtu mēdz rakstīt amata, aroda vai titula nosaukumus, ko parasti ar lielo sākumburtu neraksta:
Godājamo Prezident!
Augsti godātais Profesora kungs!” (Skujiņa 1999, 21)

Citādi vārds maestro ir sugasvārds, kas rakstāms ar mazo sākumburtu. Ar šo vārdu apzīmē izcilu mūziķi, piemēram, diriģentu vai komponistu, tāpēc pielikums maestro pats par sevi norāda uz personas izcilību, godināšanu, piemēram:
notiks maestro Aleksandra Viļumaņa koncerts;
Latvijas Radio klausīsimies raidījumu par maestro Herbertu fon Karajanu;
televīzijā skatīsimies maestro Raimonda Paula koncertu „Laternu stundā” utt.

Vārds maestro rakstāms ar mazo sākumburtu, taču lielā sākumburta lietojums nav aplams, ja vēlamies kādu maestro sevišķi godināt, jo „[l]ielie sākumburti kā grafisks līdzeklis dod iespēju tekstā izcelt un pastiprināt gan svinīgumu, gan patosu, gan cildenumu”. (Sk. Laugale, Šulce 2012, 21)

Vārds navigācija latviešu valodā aizgūts no latīņu valodas vārda navigatio ar nozīmi ‘kuģošana’, un tā pirmā nozīme ir ‘kuģošana; kuģu, lidaparātu un citu kustīgu objektu vadīšana (piemēram, ar attiecīgām ierīcēm nosakot to atrašanās vietu, optimālo maršrutu)’. Pirmās navigācijas ierīces patiešām izmantoja tieši jūrasbraucēji, tāpēc sākotnēji navigācijas jēdziens tika attiecināts tieši uz kuģiem. Krietni vēlāk, jau 20. gadsimta 30. gados, tika izstrādātas radionavigācijas sistēmas arī lidaparātiem. Savukārt pirmās navigācijas sistēmas automobiļiem tika izveidotas tikai 80. gados, un to lietojums vērtās plašumā nākamajos gadu desmitos.

Tas droši vien izskaidro, kāpēc vārdnīcās navigācijas jēdziens attiecināts uz kuģošanu un gaisa satiksmi, piemēram, „Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 5. sējums, kurā atrodams vārds navigācija, izdots 1984. gadā, laikā, kad sauszemes transportlīdzekļos navigācijas sistēmas vēl nebija izplatītas.

Mūsdienās par navigāciju iespējams runāt arī automobiļu kontekstā, un patlaban tiek piedāvātas dažādas navigācijas lietotnes, lai palīdzētu pārvietoties pa ceļiem.