Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Labāk: šīs olas ir krāsotas sīpolu mizās.

Norādāmie vietniekvārdi šis, šī, šie, šīs norāda uz konkrētām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, arī tekstā minētu informāciju.
Dažkārt rakstītā, taču sevišķi runātā tekstā kopā ar norādāmo vietniekvārdu lietots arī vārds te:
pērn atklāts šis te piemineklis, šī te ziņa mūs iepriecina, šie te cilvēki piedalās talkā, šīs te atmiņas silda sirdi.

Šāds sarunvalodai raksturīgu parazītvārdu lietojums uzskatāms par liekvārdību (arī tukšvārdību) un labā latviešu valodā nav vēlams. Reizēm kontekstā ne uz ko speciāli norādīt pat nav vajadzības, tomēr, ja nepieciešams uz kaut ko vai kādu vērst uzmanību, pietiek tikai ar norādāmo vietniekvārdu:
pērn atklāts šis piemineklis, šī ziņa mūs iepriecina, šie cilvēki piedalās talkā, šīs atmiņas silda sirdi.

Darbības vārdu zvanīt atvasina ar dažādiem priedēkļiem. Piemēram, iezvanīt – ‘zvanot signalizēt par kaut kā sākumu’, izzvanīt – ‘zvanot paziņot par kaut kā beigām’, nozvanīt – ‘zvanīt un pārstāt zvanīt’, piezvanīt – ‘zvanot (pa telefonu), noraidīt signālu, lai uzsāktu sarunu’. Sarunvalodā vārda piezvanīt vietā mēdz lietot divus citus atvasinājumus: pazvanīt un uzzvanīt. Jāatceras, ka pazvanīt nozīmē ‘neilgu laiku zvanīt’, piemēram:
pulksten divos kāds pazvanīja pie durvīm,
vecais vīrs pazvanīja zvaniņu, un suns bija klāt.
Savukārt uzzvanīt atrodams Mīlenbaha un Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” ar nozīmi ‘zvanīt’, ‘zvanot modināt’. Lai nosauktu zvanīšanu pa telefonu, šis atvasinājums literārajā valodā nebūtu lietojams.

Vārda viskautkas vietā atkarībā no konteksta labāk lietot šis (un) tas, viss kas, kaut kas, arī sazin kas, nez kas u. tml.

Vārds viskautkas sarunvalodā radies, apvienojot formu un nozīmi nenoteiktajam vietniekvārdam kaut kas un vārdu savienojumam viss kas (kā arī nozīmes niansi no vārdu savienojuma kaut kas no visa, tāpat arī no šis (un) tas):
kaut kas – ‘norāda uz ko nenoteiktu, nezināmu, arī neminētu’;
viss kas – ‘daudz no esošā, iespējamā’;
šis (un) tas – ‘norāda uz ko nenoteiktu, arī konkrēti neminētu’ (sk. Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca. Pieejams: https://tezaurs.lv/mlvv).

Vārdu savienojumam viss kas ir lielāka noteiktības, konkrētības nozīme. Sal. es nopirku visu ko (= daudz no iespējamā) un es nopirku viskautko (= daudz no nenoteiktā, nezināmā).

Fonētisku iemeslu dēļ neiesaka lietot vārdu savienojumu viss tas (lai fonētiski neveidotos līdzība ar lietvārdu vistas), iespējams, uz tā pamata arī viss kas raisa pretestību, turklāt, kā jau minēts, svarīga ir arī nenoteiktības nianse, ko piešķir kaut kas.

Interesanti, ka viss kaut kas (un bieži akuzatīva locījumā visu kaut ko) sastopams daiļliteratūrā, arī periodikā:
ieteica visu kaut ko;
[..] tad sakrājas viss kaut kas;
es zinu, ka esmu visu kaut ko pasaulē redzējis;
tad mēs visu kaut ko stādījām (sk. http://korpuss.lv).
Tāpat atrodams arī viskautkas:
Akselam ir nepilni divi gadi, un visas dienas laikā viņš izdomā viskautko, ne tikai to, kas redzams fotogrāfijā;
pa ziemu vilki neguļ kā daudzi citi dzīvnieki. Tad viņi ēd viskautko, arī peles un vāveres;
kad piezvana mamma, es momentā ķeru pie svaiga papīra gabala un tur gan rēgojas viskautkas apaļš un omulīgs (sk. http://periodika.lv).
Lielā daļā gadījumu presē atrodami citējumi no kādu intervētu cilvēku, tostarp bērnu, teiktā, iespējams, viskautkas atstāts tekstā, lai radītu autentiskas runas iespaidu.
Kā norāda Dace Strelēvica, „[k]ontrahētā forma viskautkas (parasti, protams, kursivēta) presē parādās bieži, bet katrā šādā gadījumā jāpriecājas, ka vismaz nav veicināts modes vārda – divvalodu hibrīdformas dajebkas – uzvaras gājiens” (Strelēvica, D. Kursīvs un pēdiņas kā „nestandarta” leksikas iezīmētāji Latvijas presē. Valodas prakse: vērojumi un ieteikumi. Populārzinātnisku rakstu krājums. Nr. 2. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds, 2006, 52. lpp. Pieejams: https:// www.valodaskonsultacijas.lv/uploads/suggested_sources/2/pdf/Valodas_prakse_2.pdf).
Vārds viskautkas atrodams dažu rakstnieku, kā, piemēram, Vika un Gundegas Repšes, daiļradē.

Nevar noliegt, ka sarunvalodas vārdi ienāk publicistikā, daiļliteratūrā un ar laiku no sarunvalodas slāņa nonāk vispārlietojamā leksikā. Turklāt vis- kā salikteņu pirmā daļa latviešu valodā ir sastopams, piemēram, visapkārt, visbeidzot, viscaur, vismaz, visvisāds utt. No valodas normas viedokļa atkarībā no konteksta labāk izvēlēties šis (un) tas, viss kas, kaut kas, arī sazin kas, nez kas u. tml.

„Vaig” ir latviešu dizaina uzņēmums, kurš ražo apģērbus ar apdrukām, piemēram, „blēņas darīt vaig”, „kūkas vienmēr vaig”, „atpūsties vaig” u. tml. Zīmolā izmantotais vārds vaig, kā noprotams, ir darbības vārda vajadzēt 3. personas formas vajag sarunvalodā lietots izrunas variants vaig.

Latviešu valodā runā notiek dažādas fonētiskas pārmaiņas, piemēram, līdzskaņu pozicionālās pārmaiņas, kā asimilācija balsīguma ziņā, piemēram, labs > [laps] vai uztraukties > [ustraukties], arī vokalizēšanās, piemēram, divpadsmit > [di͜upɑʦmit] u. tml.

Runā mēs cenšamies ekonomēt valodas līdzekļus, atvieglojot artikulāciju, tādēļ nereti konstatējams skaņu zudums, kas veicina gan pozicionālas pārmaiņas vārdos, gan zilbju skaita samazināšanos – tās dēvē par kombinētām atkāpēm fonēmu lietojumā. Darbības vārda vajadzēt (arī nevajadzēt) un īpašības vārda vajadzīgs (arī nevajadzīgs) formās sarunvalodā nereti tiek elidēts patskanis a, savukārt līdzskanis j, nonākdams tautosillabiskā pozīcijā ar patskani a, vokalizējas, proti, rodas pozicionāls divskanis: vajadzētu > vaidzētu, vajag > vaig, nevajadzīgs > nevaidzīgs utt. Šis izrunas variants mūsdienās ir jau folklorizējies un pārnests rakstu formā.

Atkāpes no pareizrunas un pareizrakstības normām valodā bieži lietotas arī apzināti kā stilistisks līdzeklis, un, izmantojot saīsināto izrunas variantu rakstveidā, tiek veidota tāda kā vārdu spēle, uzsvērts kods, kurš saprotams un tuvs tikai šo variantu zinātājiem.
Šādas modificētas sarunvalodas izrunas varianti ir arī: interesanti > incanti, izskatās > istās, ārprāts > āpāc u. tml.

Var diskutēt, cik korekti ir minētās valodas spēles izmantot, piemēram, valsts vai pašvaldības iestādei, un cik motivēts ir šādu neliterāru izrunas variantu lietojums. Konkrētajā gadījumā mudinājums izmantots saziņai ar noteiktām vēlētāju grupām, kuras atkāpes no normas uztvertu kā valodas spēli, nevis kaitniecisku darbību pret latviešu valodu vai nejauši pieļautu kļūdu. Tiesa gan, lielai daļai sabiedrības vārds vaig var radīt asociācijas ar bēdīgi slaveno jautājumu Maisiņš vaig?, kas saistās nevis ar apzinātu valodas spēli, bet gan ļoti vājām latviešu valodas zināšanām vai pat valodas kropļošanu.