Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Klints nosaukums ir aizgūts no vācu valodas. Loreleja Eiropas mitoloģiskajā tradīcijā ir Reinas nimfa, kas ar savām dziesmām novirza kuģus no ceļa, lai tie sasistos pret klintīm.
Latvijas Lorelejas klints pazīstama arī ar nosaukumu Nāras (arī Nāru) klints. Vietējo iedzīvotāju valodā vairāk lietots nosaukums Velnatvars.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Informācijas tehnoloģijas, telekomunikācijas un elektronikas terminoloģijas apakškomisija iesaka lietot šādus terminus:
emoji – emocijtēls, emoticon – emocijzīme. (Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju biļetens Nr. 2, 2021. gada 12. novembris)

Par vārdu gliemezis kā salikteni no vārdiem gliemis un ezis liek domāt vārdu skaniskā līdzība, tomēr tas gluži neatbilst patiesībai un uzskatāms par tautas etimoloģiju*.

Lietvārda gliemezis pamatā ir senā indoeiropiešu sakne *gel- ‘apvelties, savelties pikā, kamolā; apaļš priekšmets’. No tās atvasināta sakne *glei- ‘lipt, ziest’, no kuras radusies austrumbaltu sakne *glie-. No pēdējās arī darināts latviešu valodas darbības vārds *gliet ‘lipt, ziest, gludināt’, no kā savukārt darbības vārds divdabja formā un īpašības vārds *gliets, glieds ‘gluds’. Ar šo sakni latviešu valodā sastopams apvidvārds glietēt ‘padarīt gludu (māla klonu)’.

No minētās saknes *glie- ar piedēkli -m- atvasināts īpašības vārds *gliems ‘lipīgs, gluds’, no kā darināts lietvārds gliema (apvidvārds) ‘gļotas’, piemēram, sliekas ar gliemām pārklātas, un darbības vārds gliemēt ‘tapt gļotainam, lipīgi glumam’, piemēram, zeme no slapjuma sāk gliemēt, sēnes jau gliemē. Ar šo sakni atvasināts arī lietvārds gliemis, kas sākotnēji nozīmējis ‘gļotainais, lipīgi glumais’. Šīs saknes atvasinājumu vidū ir arī tādi vārdi kā gliemene un gliemezis. (Sk. Endzelīns, Jānis. Nominālo celmu piedēkļi. Darbu izlase. IV sējums, 1. daļa. Rīga : Zinātne, 1981, 386.–416. lpp.; Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I sējums. Rīga : Avots, 1992, 300. lpp.)

Vārdā gliemezis sastopams senais līdzskaņu celma piedēklis -es-, kas laika gaitā pārveidojies par -ez- (šis piedēklis vērojams arī tādos vārdos kā debesis, mēness, tupesis ‘guba’, rubezis ‘robeža’ u. c.).
Savukārt -is ir vārda gliemezis galotne.

Tātad lietvārdu gliemezis veido:
-    sakne glie-, kas apzīmē kaut ko lipīgu, gludu, gļotainu un kas ir pamatā arī vārdiem gliemis, gliemene;
-    senie piedēkļi -m- un -ez-,
-    galotne -is.
 

*Tautas etimoloģija ir nezinātnisks vārda cilmes skaidrojums, kas pamatojas uz skaidrojamā vārda skanisku līdzību kādam etimoloģiski neradniecīgam vārdam, piemēram, tautas etimoloģija būtu skaidrojums, ka vārds mārrutks saistīts ar personvārdu Māra.

Nosaukums rakstāms Eiropas valodu diena.

Latviešu valodā šķirami dažādi lielo sākumburtu lietojuma principi: lielo sākumburtu lietojums iestāžu rakstībā un svētku dienu rakstībā.
 

Latvijas Republikas starptautiskās (de jure) atzīšanas diena;
Pasaules bišu diena;
Eiropas valodu diena;
Valmieras restorānu nedēļa.

Šim nosacījumam ir izņēmumi, kas arī nostiprināti normatīvajos aktos, piemēram:
Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena;
Latvijas Republikas Proklamēšanas diena.
 

Eiropas Latviešu apvienība;
Latvijas Nacionālā opera un balets;
Jelgavas Mākslinieku biedrība;
Gulbenes Mūzikas skola.

Kļūdainais rakstījums Eiropas Valodu diena, visticamāk, radies, piemērojot iestāžu nosaukumu rakstības principu. Valodu daudzveidības svētku rakstībā ievērojams svētku dienu rakstīšanas princips, turklāt jāņem vērā, ka tiek svinēta tieši Eiropas valodu dažādība, tātad nosaukums rakstāms: Eiropas valodu diena. 

Šajos atvasinājumos lietots piedēklis -niek-, kas funkcionē derivatīvajos formantos [vārda daļās, ko izmanto vārddarināšanā] -nieks un -niece, piemēram, darbinieks, ērģelniece, rakstniece, talcinieks. „Mūsdienu valodā vērojamas divas tendences – derivatīvais formants tiek pievienots motivētājcelmam vai nu tiešā veidā, vai arī vārddarināšanas celma un formanta sadurā tiek lietots interfikss*.” (Vulāne 2013, 238)
Vārdnīcās atrodam atvasinājumus gan ar interfiksu, gan bez tā:
bruņnieks / bruņenieks / bruņinieks (literārā forma),
laivnieks / laivenieks / laivinieks (literārā forma),
rīdznieks / rīdzenieks / rīdzinieks (literārā forma).
Šāds interfiksa lietojums, iespējams, skaidrojams ar izrunas ērtumu un labskanību, tāpat tas varētu būt saistāms ar iepriekšējā patskaņa dabu. (Vulāne 1997, 289)
Atvasinājumi ar -enieks rakstu valodā sastopami jau kopš 16. gadsimta. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka šīs izskaņas variants bijis izplatīts tanīs Kurzemes un Vidzemes izloksnēs, uz kuru pamata veidojās rakstu valoda, kā arī to latviešu vidū, kuri dzīvoja Rīgā. Vēlāk, 18. gadsimtā, izskaņas -inieks lietojums paplašinās un nostiprinās 19. gadsimta tekstos. Mūsdienās atvasinājumi ar -enieks sastopami retumis: dažos apdzīvoto vietu iedzīvotāju nosaukumos (bikstenieki, nīcenieki), uzvārdos (Bruņenieks, Laivenieks), arī dažos personu nosaukumos (bitenieks). (Baltiņa 1984, 134–139; Frīdenberga 2016, 132–143) Darinājumi nostiprinājušies dažādās formās: gan ar interfiksu (bundzinieks, veiksminieks), gan bez tā (avīžnieks, domnieks).
Latviešu literārajā valodā lietojami paralēlvarianti: mājinieks un mājnieks. Atvasinājums mājenieks mūsdienās uzskatāms par apvidvārdu.

* Interfikss ir morfēma, kurai nav savas patstāvīgas derivatīvas vai formveidošanas nozīmes un kuru izmanto citu morfēmu savienošanai. Interfikss parasti novērš neērtas skaņu kopas morfēmu sadurā, piemēram, galv-(as)-seg-a, nak-(sn)-iņ-a, nam-(a)+māt-e, rau-(st)-ī-t.