Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Saliktā sakārtotā teikumā pirms sakārtojuma saikļa (bet, un, tomēr, taču, turpretim) ir liekams komats. Teikums Mans vārds ir Dana, un jau divus gadus esmu skolotāja ir salikts sakārtots teikums, kurā ir divas neatkarīgas teikuma daļas:
1) mans vārds ir Dana, teikuma priekšmets vārds, izteicējs ir Dana;
2) jau divus gadus esmu skolotāja, teikuma priekšmets nullformā (jeb ietvertais teikuma priekšmets) [es], izteicējs esmu skolotāja.

Priekšvārds Renārs lokāms pēc 1. deklinācijas parauga (lietvārds, kam vienskaitļa nominatīvā ir galotne -s, piemēram, gandrs, peņuārs), un priekšvārds Andris lokāms pēc 2. deklinācijas parauga (lietvārds, kam vienskaitļa nominatīvā ir galotne -is, piemēram, biķeris, cekuldūkuris, džemperis).
 

Īpašvārdi, proti, uzvārdi Akmens, Rudens, lokāmi tāpat kā sugas vārdi akmens, rudens.
Tie ir vieni no 2. deklinācijas lietvārdiem, kam nominatīvā un ģenitīvā ir galotne -s (akmens, asmens, mēness, rudens, ūdens, zibens), taču pārējās locījumu formas ir tādas pašas kā citiem 2. deklinācijas lietvārdiem ar galotni -is nominatīvā. Tātad personvārdi Renārs Akmens un Andris Rudens lokāmi šādi.
 

Labāk: šīs olas ir krāsotas sīpolu mizās.

Norādāmie vietniekvārdi šis, šī, šie, šīs norāda uz konkrētām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, arī tekstā minētu informāciju.
Dažkārt rakstītā, taču sevišķi runātā tekstā kopā ar norādāmo vietniekvārdu lietots arī vārds te:
pērn atklāts šis te piemineklis, šī te ziņa mūs iepriecina, šie te cilvēki piedalās talkā, šīs te atmiņas silda sirdi.

Šāds sarunvalodai raksturīgu parazītvārdu lietojums uzskatāms par liekvārdību (arī tukšvārdību) un labā latviešu valodā nav vēlams. Reizēm kontekstā ne uz ko speciāli norādīt pat nav vajadzības, tomēr, ja nepieciešams uz kaut ko vai kādu vērst uzmanību, pietiek tikai ar norādāmo vietniekvārdu:
pērn atklāts šis piemineklis, šī ziņa mūs iepriecina, šie cilvēki piedalās talkā, šīs atmiņas silda sirdi.

Vārds tūkstošgade ir 5. deklinācijas lietvārds (vienskaitļa nominatīvā tam ir galotne -e, kā klade, varde). Šiem lietvārdiem ar atsevišķiem izņēmumiem daudzskaitļa ģenitīvā ir līdzskaņu mija:
tā ir mana latviešu valodas klade, skolotājai uz galda ir klažu kalni;
dīķī ir varde, vakaros dzirdu varžu kori;
pienākusi jaunā tūkstošgade, vēstures notikumi tūkstošgažu mijā ir raibi.

Vārds futrālis latviešu valodā aizgūts no vācu valodas vārda Futteral, un tā pamatā ir viduslatīņu vārds fotrale.
Arī krievu valodā vārds aizgūts no vācu valodas, taču tajā notikusi metatēze – skaņu pārstatījums –, un tas rakstāms футляр. Krievu valodas ietekmē radušās svārstības vārda rakstībā un izrunā latviešu valodā.

Abu vārdu lietojums latviešu valodā konkurē jau kopš 19. gadsimta: vārds futrālis periodikā atrodams kopš četrdesmitajiem, savukārt futlāris – kopš sešdesmitajiem gadiem. Atrodams arī vārds futerālis (arī futeralis) – tas fiksēts gan periodikā, gan Krišjāņa Valdemāra „Krievu-latviešu-vācu vārdnīcē” un arī Rūdolfa Blaumaņa daiļradē.

Inta Freimane raksta: „Visnozīmīgākie valodas kultūrā ir leksiskie kalki, kam receptorvalodā (aizgūšanas brīdī vai vēlāk) ir leksiski semantiski ekvivalenti: tas nozīmē, ka receptorvalodā ir pazīstama kalka nosauktā reālija. Šādu kalku aizgūšanas lietderība ir apšaubāma.”

Vārds futrālis ir aizguvums no vācu valodas, leksiskais kalks, kuram līdzās latviešu valodā pēcāk nostājies tās pašas reālijas apzīmējums, kas aizgūts no krievu valodas. Ja valodā jau pastāv viens aizguvums, tad jauna tās pašas nozīmes aizguvuma ienākšanas lietderība ir apšaubāma. Tas sakāms arī, piemēram, par vārdiem birojs un ofiss: vārds birojs ir senāks aizguvums no franču valodas vārda bureau, savukārt ofiss – jaunāks aizguvums no angļu vārda office, tāpēc latviešu valodā ieteicams lietot senāko aizguvumu birojs.