Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

• VVC LVEK 14.10.2015. sēdes protokola Nr. 45 6. §.

• Latviešu literārās valodas vārdnīca. 8. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1996, 627., 630. lpp.
• Vulāne, A. Vārddarināšana. Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2013, 198., 202., 249.–251. lpp.
• Ceplītis, L., Miķelsone, A., Porīte, T., Raģe, S. Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Rīga : Avots, 2007, 237., 711., 712., 840., 868. lpp.
• Valodniecības pamatterminu skaidrojošā vārdnīca. Atb. red. V. Skujiņa. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2007, 338. lpp.

Rakstnieces uzvārdu latviešu valodā var rakstīt gan Brontē, gan Bronti.

Jaunākajos angļu īpašvārdu atveides noteikumos uzvārds Brontë atveidots Bronti. Šāda rakstība arī atbilst īru izcelsmes uzvārda izrunai. Taču tradicionāli pierasts runāt par māsām rakstniecēm Brontē. Šis uzvārda variants vairāk atbilst uzvārda rakstībai oriģinālvalodā Brontë, nevis izrunai. Lai gan atbilstoši atveides noteikumiem pareizi būtu, piemēram, Šarlote Bronti, mūsdienās, šķiet, jau par tradīciju ir izveidojies rakstīt Brontē.

• Ahero, A. Angļu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Rīga : Zinātne, 2006, 126. lpp.

Simboliskais nosaukums „Laima” ir lokāms – „Laimas” darbinieki.

Iesaistot tekstā ar pēdiņām vai kā citādi grafiski izceltu konstrukciju, to saglabā nemainītu (neloka), ja tās priekšā ir attiecīgs nomenklatūras vārds, respektīvi, sugas vārds, kuru loka, piemēram, pēc publikācijas laikrakstā „Diena”. Ja nosaukumam priekšā nav attiecīga nomenklatūras vārda, respektīvi, sugas vārda, nosaukumu loka atbilstoši teksta vajadzībām, piemēram, pēc publikācijas „Dienā”.

• Krūmiņa, V., Skujiņa, V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata. Rīga : Valsts kanceleja, 2002, 103. lpp.

Burtkopu rs var atveidot divējādi – atbilstoši izrunai vai nu ar rs, vai š. Tātad vai nu Andersens, vai Andešens.

Latviešu valodas aģentūra, atveidojot norvēģu īpašvārdus latviešu valodā, pamatojas uz 2003. gadā apgāda „Norden AB” izdoto grāmatu „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā”, ko lietošanai praksē ir ieteicis Valsts valodas centrs. Norvēģu īpašvārdu atveides noteikumus šajā avotā ir izstrādājis norvēģu valodnieks Snorre Karkonens-Svensons (Snorre Karkkonen-Svensson). Norvēģu uzvārdu Andersen autors atveidojis Andešons/Andešsons. Taču Latviešu valodas aģentūras praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki norāda uz uzvārda Andersen izrunu pretēji autora piedāvātajiem atveides variantiem, proti, Andersens. Šajā jautājumā padoms lūgts norvēģu valodniekam Dr. art. (ar specializāciju valodniecībā) Sturlam Bergam-Olsenam (Sturla Berg-Olsen): „Burtkopu rs dažādās norvēģu izloksnēs izrunā dažādi. Austrumu un Ziemeļnorvēģijā to izrunā apmēram kā [š], Rietumnorvēģijā daudzviet abas skaņas tiek izrunātas atsevišķi, tātad [rs]. Jāpiebilst, ka pati fonēma /r/ arī tiek izrunāta dažādi; lielākajā Norvēģijas daļā to izrunā kā alveolāru skaņu, bet dienvidos un rietumos tā daudz kur ir uvulāra vai velāra frikatīva. Tāpēc arī uzvārdus, tāpat kā citus vārdus, kur ir burtkopa rs, izrunā dažādi. Tādos uzvārdos kā Andersen, Kristoffersen, Pedersen un Pettersen burtkopu rs vietām izrunā [š], vietām (t. i., Norvēģijas rietumos) [rs]. Tā kā norvēģu valodā nav oficiālās runas normas (taču ir divas rakstu valodas normas), nav iespējams apgalvot, ka viena izruna ir „pareiza”, bet otra – „nepareiza”. Grāmatas „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā” 140. un 160. lpp. tiek norādīts, ka, lai gan šīs burtkopas izruna ir dažāda, personvārdu transkripcijā tā jāatveido ar [š]. Vietvārdos tiek pieļautas atkāpes gadījumos, kad vietējā izruna ir [rs]. Viens tāds piemērs ir apdzīvotā vieta Ørsta, kas „Norden AB” izdotajā grāmatā (212. lpp.) tiek transkribēta kā Ersta (nevis Ešta). Pamatojoties uz pieļaujamajām atkāpēm vietvārdos, analoģiska atkāpe iespējama arī personvārdu atveidē – proti, burtkopu rs var transkribēt rs, ja konkrētā persona savu (uz)vārdu izrunā ar [rs], nevis [š]. Tādējādi viens un tas pats (uz)vārds varētu tikt atveidots dažādi.”

• Vigeland, B. Dialekter i Norge. Målmerker med språkhistoriske forklaringer. Oslo : Universitetsforlaget, 1981, 92. lpp.
• Skjekkeland, M. Dialektar i Noreg. Tradisjon og fornying. Kristiansand : Høyskoleforl, 2005, 365.–368. lpp.
• Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Zin. red. O. Bušs, red. I. Kačevska. Rīga : Norden AB, 2003, 231. lpp.