Rakstnieka uzvārds latviešu valodā rakstāms Māterlinks.
Beļģu rakstnieks Moriss Māterlinks rakstīja franču valodā, taču viņa uzvārds ir flāmu cilmes, tāpēc uzvārdā Maeterlinc burtkopa ae atveidojama ar patskani ā – Māterlinks. Šādi atveidots uzvārds jau ir nostiprinājusies tradīcija, par ko liecina arī „Latvijas padomju enciklopēdijā” ievietotais personu rādītājs.
Sources
Latvijas padomju enciklopēdija. 102 sēj. Galv. red. P. Jērāns. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988, 336. lpp.
Kāpēc dažādu sarīkojumu, konkursu nosaukumos vairs nelieto defisi, piemēram, „Melleņu lasīšanas čempionāts 2014”, svētki „Jūrmalciems 2014”, konkurss „Zvaigznes grāmata 2013” u. tml.?
Question
Kāpēc dažādu sarīkojumu, konkursu nosaukumos vairs nelieto defisi, piemēram, „Melleņu lasīšanas čempionāts 2014”, svētki „Jūrmalciems 2014”, konkurss „Zvaigznes grāmata 2013” u. tml.?
Answer
Defises lietojumam šādos nosaukumos nav pamata.
A. Blinkena norāda: „Defisi lieto šifrētos nosaukumos starp šifra burtiem vai īpašvārdu un numuru dažādu mašīnu, aparātu, preparātu u. tml. apzīmēšanai”.
Lai gan padomju laikā, kā arī 20. gs. beigās šādas konstrukcijas bija ierastas, piemēram, Izcilnieks-1995; sacensības „Ķegums-1998” un ieradumam ir liels spēks, pamatojoties uz skaidrojumu, minētajos piemēros defises lietojumam nav pamata.
Sources
Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 411. lpp.
Vandaļi (lat. vandali(i) < ģerm.) – 1. ‘ģermāņu ciltis, kas m. ē. 5. gs. iebruka Romā, izlaupīja to un iznīcināja daudzus antīkās kultūras pieminekļus’; 2. ‘mežonīgi postītāji, kultūras iznīcinātāji’; 3. vandalis (angļu vandal) – dat. ‘programma, kas veic slepenu vai ļaunprātīgu darbību’.
Arī normatīvajos avotos norādīts, ka vārds vandaļi rakstāms ar īsu -a-.
Sources
Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 837. lpp.
Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. L. Ceplītis, A. Miķelsone, T. Porīte u. c. Rīga : Avots, 1995, 838. lpp.
Latviešu literārās valodas vārdnīca. 8. sēj. Atb. red. L. Ceplītis. Rīga : Zinātne, 1996, 292. lpp.