Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārda būvniecība pamatā ir sakne būv-, kas aizgūta no viduslejasvācu valodas vārda buwen ar nozīmi ‘celt’ 17. gadsimta beigās. 18. gadsimta vārdnīcās šīs saknes vārdi jau sastopami. Piemēram, J. Langes un G. F. Stendera vārdnīcās no jauna reģistrēti tādi vārdi kā buhmannis, buhmeisteris. Kopš 18. gadsimta latviešu terminoloģijā vārdi, kuru pamatā ir ģermānisms buwen, paralēli latviskās cilmes vārdam celt izmantoti plaši.

Krišjāņa Valdemāra „Krievu-latviešu-vācu vārdnīcā” (1872) sastopami šādi vārdi, kuros ir sakne būv-: строить – buhweht, zelt – bauen; строение, стройка – buhweschana, buhwe – Bau; строитель – buhwetajs, zehlejs – Erbauer; строительный мастер – buhwmeisters – Baumeister; плотникъ – buhwneeks, namdaris, buhwmeisters, remess – Zimmermann.

Kā redzams, šajā vārdnīcā ir dažādi atvasinājumi, kuru pamatā ir vārds būvēt, bet procesa vai nozares nosaukums būvniecība tajā nav fiksēts. Atbilstošais (ar piedēkli -niek- darinātais) darītājvārds būvnieks lietots namdara nozīmē.

20. gadsimta 20. gados „Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” (1922), kuru izstrādājusi Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisija (1919–1921), un citos 20. gadsimta 20.–30. gadu avotos šis termins ir lietots mūsdienu lietojumam līdzīgā nozīmē.

Tātad, visticamāk, par termina būvniecība rašanās laiku var uzskatīt 20. gadsimta sākumu.

Slimība nosaukta angļu ārsta Džeimsa Pārkinsona (James Parkinson) uzvārdā. Uzvārds Parkinson saskaņā ar angļu īpašvārdu atveides noteikumiem latviešu valodā būtu atveidojams Pārkinsons, tātad slimības nosaukums būtu rakstāms ar garo patskani ā pēc uzvārda izrunas angļu valodā – Pārkinsona slimība.

Nosaukums Parkinsona slimība ir samērā sena un stabila termina forma, kas ir nostiprināta arī Starptautiskajā statistiskajā slimību un veselības problēmu klasifikācijā, līdz ar to tā nav maināma. 

Kā raksta latviešu valodas slenga pētnieks, viens no „Latviešu valodas slenga vārdnīcas” autoriem Ojārs Bušs, ģermāņu cilmes barbarismi valodas pētniekus satraukuši jau kopš 18. gadsimta. (Bušs 2008, 380–385) Sevišķi 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā vērojama sevišķa neiecietība pret vācu cilmes aizguvumiem, kas arī skaidrojams ar vēsturisko situāciju. Tā kā 20. gadsimta 60.–80. gados krievu valodu uzskatīja par krietni nopietnāku draudu latviešu valodai, senāku vācu cilmes aizguvumu prestižs kopumā cēlās, vājinājās emocionāli negatīvā attieksme pret tiem. Tiesa gan, lielākā daļa šo vārdu joprojām tika uzskatīta par barbarismiem, nevis literārās valodas vārdiem.

Ģermānisms foršs (arī apstākļa vārda formā forši) sastopams literatūrā jau vismaz kopš 19. gadsimta beigām (piemēram, Viļa Lāča, Augusta Deglava, Lijas Brīdakas darbos), protams, tas parasti lietots sarunvalodas attēlojumā, tomēr vārda lietojums rāda, ka latviešu valodā tas aktuāls jau noteikti vairāk nekā gadsimtu. O. Bušs vārdu foršs minējis kā visbiežāk lietoto ģermānismu gan 1980., gan 2005. gadā, slenga vārdnīcā arī fiksēti piemēri jau kopš 20. gadsimta 70. gadiem. (Bušs 1982, 126–131; Bušs 2005, 39–46; Bušs, Ernstsone 2006, 158–159)

Dažādos avotos ir norādīts, ka foršs ir neliterārs vārds, kas lietots vairāku literārās valodas vārdu vietā, piemēram, Melita Stengrevica raksta:
„[..] foršs, forši kvalificējams par neliterāra elementa izmantojumu literārajā valodā, un tā lietojuma kvantitatīvie rādītāji un plašais semantiskais spektrs tikai apliecina neliterārā valodas slāņa agresīvo raksturu – tā tieksmi izskaust vārdu sinonīmiskos resursus un pat mazināt valodas leksisko bagātību izmantojumu.” (Stengrevica 2006, 37–42)
Arī „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” vārdam foršs ir atzīme neliterārs. Jānis Kušķis 2007. gadā publicējis rakstu ar daudziem literārās valodas vārdiem, kuru vietā sarunvalodā lietots vārds foršs, piemēram, jauks, jautrs, patīkams, rūpīgs, skaists, stilīgs un citi.

Publicistikas stils, ko lieto plašsaziņā, tātad arī televīzijas un radio raidījumos, sociālajos medijos, pieļauj sarunvalodas stila elementus, tomēr plašsaziņā lietotā valoda neapšaubāmi ietekmē valodas lietojumu sabiedrībā: kāda vārda lietošana medijos veicina un nostiprina tā lietošanu valodā. Sarunvaloda publicistikas stilā tiek izmantota, lai mazinātu oficiālumu un uzrunātu adresātu. Nosaukums (arī pasniegšanas veids u. c.) var būt līdzeklis, kas piesaista mērķauditorijas uzmanību. Ņemot vērā plašsaziņas līdzekļu ietekmi uz valodas kvalitāti un to izglītojošo funkciju, būtu vēlams izvērtēt lietotos vārdus, lai neieviestu latviešu valodā nevēlamus aizguvumus.

Kā akadēmiskās un populārzinātniskās publikācijās, tā latviešu valodas vārdnīcās vārds foršs (apstākļa vārda formā forši) ir atzīts par neliterārās leksikas vārdu, kura vietā atkarībā no konteksta iespējams izvēlēties kādu no atbilstošajiem literārās valodas vārdiem, piemēram, aizraujošs, apbrīnojams, brīnišķīgs, debešķīgs, enerģisks, interesants, jauks, labs, kolosāls, krāšņs, lielisks, nevainojams, satriecošs, spožs, varens.

Spāņu valodā rakstīto piparu jalapeño [xalaˈpeɲo] nosaukums latviešu valodā rakstāms halapenjo – atbilstoši izrunai spāņu valodā un saskaņā ar svešvārdu atveides principiem latviešu valodā (sal., piemēram, franču croissant [kʁwasɑ̃ ] – kruasāns).

Šajos atvasinājumos lietots piedēklis -niek-, kas funkcionē derivatīvajos formantos [vārda daļās, ko izmanto vārddarināšanā] -nieks un -niece, piemēram, darbinieks, ērģelniece, rakstniece, talcinieks. „Mūsdienu valodā vērojamas divas tendences – derivatīvais formants tiek pievienots motivētājcelmam vai nu tiešā veidā, vai arī vārddarināšanas celma un formanta sadurā tiek lietots interfikss*.” (Vulāne 2013, 238)
Vārdnīcās atrodam atvasinājumus gan ar interfiksu, gan bez tā:
bruņnieks / bruņenieks / bruņinieks (literārā forma),
laivnieks / laivenieks / laivinieks (literārā forma),
rīdznieks / rīdzenieks / rīdzinieks (literārā forma).
Šāds interfiksa lietojums, iespējams, skaidrojams ar izrunas ērtumu un labskanību, tāpat tas varētu būt saistāms ar iepriekšējā patskaņa dabu. (Vulāne 1997, 289)
Atvasinājumi ar -enieks rakstu valodā sastopami jau kopš 16. gadsimta. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka šīs izskaņas variants bijis izplatīts tanīs Kurzemes un Vidzemes izloksnēs, uz kuru pamata veidojās rakstu valoda, kā arī to latviešu vidū, kuri dzīvoja Rīgā. Vēlāk, 18. gadsimtā, izskaņas -inieks lietojums paplašinās un nostiprinās 19. gadsimta tekstos. Mūsdienās atvasinājumi ar -enieks sastopami retumis: dažos apdzīvoto vietu iedzīvotāju nosaukumos (bikstenieki, nīcenieki), uzvārdos (Bruņenieks, Laivenieks), arī dažos personu nosaukumos (bitenieks). (Baltiņa 1984, 134–139; Frīdenberga 2016, 132–143) Darinājumi nostiprinājušies dažādās formās: gan ar interfiksu (bundzinieks, veiksminieks), gan bez tā (avīžnieks, domnieks).
Latviešu literārajā valodā lietojami paralēlvarianti: mājinieks un mājnieks. Atvasinājums mājenieks mūsdienās uzskatāms par apvidvārdu.

* Interfikss ir morfēma, kurai nav savas patstāvīgas derivatīvas vai formveidošanas nozīmes un kuru izmanto citu morfēmu savienošanai. Interfikss parasti novērš neērtas skaņu kopas morfēmu sadurā, piemēram, galv-(as)-seg-a, nak-(sn)-iņ-a, nam-(a)+māt-e, rau-(st)-ī-t.