Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Darbības vārda vienkāršās nākotnes daudzskaitļa 2. personā ir paralēlformas:
jūs būsit/būsiet apmierināts,
jūs nāksit/nāksiet ciemos,
jūs saņemsit/saņemsiet atlaidi.

Abas formas ir vienlīdz labi lietojamas literārajā valodā, tām nav stilistisku atšķirību, un abas formas var attiecināt kā uz vienu personu, tā uz vairākām. Formu ar -it kā pareizo ieteicis jau Jānis Endzelīns „Latviešu gramatikā” 1907. gadā, pēcāk uz formu -iet un -it paralēlu lietojumu norādīts arī „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” (1959), un arī mūsdienu valodā abas formas atbilst valodas normām.

Tātad vienkāršās nākotnes daudzskaitļa 2. personā iespējams lietot abas formas: darīsit/darīsiet, iesit/iesiet, turpināsit/turpināsiet. Ja ir iespējamas paralēlformas, tad parasti vienā rakstā iesaka izvēlēties vienu no tām.

Vārda būvniecība pamatā ir sakne būv-, kas aizgūta no viduslejasvācu valodas vārda buwen ar nozīmi ‘celt’ 17. gadsimta beigās. 18. gadsimta vārdnīcās šīs saknes vārdi jau sastopami. Piemēram, J. Langes un G. F. Stendera vārdnīcās no jauna reģistrēti tādi vārdi kā buhmannis, buhmeisteris. Kopš 18. gadsimta latviešu terminoloģijā vārdi, kuru pamatā ir ģermānisms buwen, paralēli latviskās cilmes vārdam celt izmantoti plaši.

Krišjāņa Valdemāra „Krievu-latviešu-vācu vārdnīcā” (1872) sastopami šādi vārdi, kuros ir sakne būv-: строить – buhweht, zelt – bauen; строение, стройка – buhweschana, buhwe – Bau; строитель – buhwetajs, zehlejs – Erbauer; строительный мастер – buhwmeisters – Baumeister; плотникъ – buhwneeks, namdaris, buhwmeisters, remess – Zimmermann.

Kā redzams, šajā vārdnīcā ir dažādi atvasinājumi, kuru pamatā ir vārds būvēt, bet procesa vai nozares nosaukums būvniecība tajā nav fiksēts. Atbilstošais (ar piedēkli -niek- darinātais) darītājvārds būvnieks lietots namdara nozīmē.

20. gadsimta 20. gados „Zinātniskās terminoloģijas vārdnīcā” (1922), kuru izstrādājusi Izglītības ministrijas Terminoloģijas komisija (1919–1921), un citos 20. gadsimta 20.–30. gadu avotos šis termins ir lietots mūsdienu lietojumam līdzīgā nozīmē.

Tātad, visticamāk, par termina būvniecība rašanās laiku var uzskatīt 20. gadsimta sākumu.

Vārda rakstījums ir atkarīgs no konteksta.

Par īpašvārdu ir uzskatāms latviešu mitoloģijas un kristietības augstākais apzīmējums Dievs. (Smiltniece 2015, 327; Laugale, Šulce 2012, 55) Šādā nozīmē lietotais vārds arī dažādos savienojumos rakstāms ar lielo sākumburtu: Dievs Tēvs, Dievs Dēls un Dievs Svētais Gars; Dievs Tas Kungs; Dieva žēlastība utt.

Iespraudumos un interjektīvos savienojumos savukārt vārda dievs rakstījumā konstatējama nekonsekvence.
Tādos savienojumos kā no dieva puses, vai dieviņ vārds rakstīts ar mazo sākumburtu. (Blinkena 2009, 256) Savukārt savienojumos ak Dievs, paldies Dievam sastopams lielā sākumburta lietojums. (Blinkena 2009, 350; Romane 2014, 102)

„Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” visos vārdu savienojumos neatkarīgi no tā, vai lietots kristietības nozīmē vai iespraudumos un interjektīvos savienojumos, vārds rakstīts ar lielo sākumburtu, piemēram, ak Dievs; ar Dieva palīgu; Dievs ar to; lai Dievs žēlīgs; nedod Dievs.

„Latviešu valodas gramatikā” (2015) dažādos savienojumos vārds rakstīts divējādi, piemēram, par frāzi paldies dievam/Dievam teikts: „[..] pateicības izteikšanas līdzeklis sākotnēji ir bijusi frāze paldies Dievam, kas mūsdienās zināmā mērā desemantizējusies [zaudējusi pamata nozīmi], piem.: Tu, Vizma? Paldies dievam… Kur tik briesmīgi ilgi? (R. Ezera) Pieripinājis ceļa malā, pievilcis rokas bremzi, Olivers noslaucīja sviedrus: „Viss kārtībā, ser, paldies Dievam!” (Anšl. Eglītis).” (Smiltniece 2015, 681, 689)

Izsauksmes vārdos arī sastopams divējs rakstījums: paužot pozitīvu emocionālo attieksmi vai vērtējumu, vārds rakstīts ar lielo sākumburtu: Ak, Dievs, cik viņš maigs, kluss, saprotošs un inteliģents! (L. Stumbre) Savukārt, izsakot negatīvas, nepatīkamas jūtas vai negatīvu vērtējumu, vārds rakstīts ar mazo sākumburtu: Nedod dievs, kaut ko izdarīt nepareizi!; Citādi ar koku, dievs sodi, ar koku izvadīšu! (V. Pūce). (Smiltniece 2015, 683, 684) Savienojumā Dieva dēļ vārds rakstīts ar lielo sākumburtu: Neraudi, Dieva dēļ, neraudi, Elīz. (Valkovska, Lokmane 2015, 782)

Lielā vai mazā sākumburta lietojums vārdā Dievs/dievs atkarīgs no desemantizācijas (pamatnozīmes vājināšanās) pakāpes, kuru ne vienmēr viegli noteikt. Mēs ieteiktu rīkoties šādi.

Ar lielo sākumburtu rakstāms vārds Dievs, ja:
vārds lietots pamata nozīmē, piemēram, Vērsties pie Dieva;
vārds lietots frazeoloģismā, piemēram, Lai Dievs ir mans liecinieks, es neesmu vainīgs; Viņi dzīvo kā Dieva azotē.

Ar mazo sākumburtu rakstāms vārds dievs, ja:
vārds lietots iespraudumos, piemēram, Šeit, paldies dievam, ir silti; Veikals, nedod dievs, būs slēgts.

Izsauksmes vārdu savienojumos pieņemama ir abējāda rakstība: atsevišķā izteikumā Ak, Dievs! vārdu iespējams rakstīt ar lielo sākumburtu, savukārt, iesaistot to izteikumā, piemēram, Ak dievs, kā viņš man patīk! vai Mīļais dievs, kā viņa izskatījās!, piemērotāks būtu mazā sākumburta lietojums.