Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Priekšvārds Renārs lokāms pēc 1. deklinācijas parauga (lietvārds, kam vienskaitļa nominatīvā ir galotne -s, piemēram, gandrs, peņuārs), un priekšvārds Andris lokāms pēc 2. deklinācijas parauga (lietvārds, kam vienskaitļa nominatīvā ir galotne -is, piemēram, biķeris, cekuldūkuris, džemperis).
 

Īpašvārdi, proti, uzvārdi Akmens, Rudens, lokāmi tāpat kā sugas vārdi akmens, rudens.
Tie ir vieni no 2. deklinācijas lietvārdiem, kam nominatīvā un ģenitīvā ir galotne -s (akmens, asmens, mēness, rudens, ūdens, zibens), taču pārējās locījumu formas ir tādas pašas kā citiem 2. deklinācijas lietvārdiem ar galotni -is nominatīvā. Tātad personvārdi Renārs Akmens un Andris Rudens lokāmi šādi.
 

Lokāmajiem darāmās kārtas tagadnes divdabjiem (ar piedēkli -oš-, piemēram, dziedošs cīrulis, plaukstošie pumpuri, ziedošā pļava) iespējamas ne tikai formas, kas tiek veidotas no tiešajiem darbības vārdiem, kā dziedāt, plaukt, ziedēt, bet arī atgriezeniskās formas, kuras tiek veidotas no atgriezeniskajiem darbības vārdiem, kā kustēties, tuvoties. Atgriezeniskajiem divdabjiem ir t. s. nepilnās jeb defektīvās paradigmas: tiem nav nenoteikto un noteikto galotņu šķīruma, trūkst vairāku locījumu formu gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē, turklāt vairākās formās ir vērojama formu homonīmija, proti, tās sakrīt.
 

Valodas praksē šo divdabju lietošana reizumis sagādā grūtības trūkstošo formu dēļ, un lietojumā vērojamas kļūdas. Valodas kultūrā arī ieteikts izvairīties no pārliecīga atgriezenisko divdabju lietojuma, lai tekstu nepadarītu pārāk smagnēju.

Nelokāmi ir svešas cilmes lietvārdi, kas beidzas ar patskaņiem o, a, ā, e, ē, i, ī, u, ū. Tie neiekļaujas nevienā no latviešu valodas lietvārdu locīšanas tipiem, jo to gramatiskā forma ir nemainīga. Nelokāmajiem sugasvārdiem parasti ir vīriešu dzimtes nozīme:
sulīgs avokado;
sarežģītais hindi;
plašs foajē.

Nelokāmie īpašvārdi iegūst tādas dzimtes nozīmi, kāda ir atbilstošajiem sugasvārdiem:
tālā Peru (valsts);
gleznainais Komo (ezers);
skaistā Po (upe).

Pielikums ir teikuma paplašinātājs, kas piesaistīts lietvārdam vai tā aizstājējam kā raksturotājvārds. Pielikums izteikts ar lietvārdu un saskan ar raksturojamo vārdu locījumā, parasti arī dzimtē un skaitlī. Pielikums jēdzieniskā satura ziņā parasti ir vispārīgāks par raksturojamo vārdu:
Rakstnieka Raiņa dzejoļu krājums „Gals un sākums”;
direktores Maijas Lapas pieņemšanas laiks.
Starp pielikumu un raksturojamo vārdu nav liekama pieturzīme, ja vien pielikums nav savrupināts.

Valodas praksē no norādāmajiem vietniekvārdiem šis, šie, šī, šīs^* reizumis tiek veidotas lokatīva formas šijā, šijās. Šādas formas sastopam arī vietumis daiļliteratūrā, piemēram, Jēkaba Janševska darbos. Latviešu literārajā valodā norādāmo vietniekvārdu lokatīva formas ir šajā, šai, šinī, šajās, šais, šinīs: