Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārdos introverts, introversija lietota no latīņu valodas aizgūtā salikteņa daļa intro-, kas norāda virzienu, vērstību uz iekšpusi. Šī vārddaļa sastopama arī citos svešvārdos, piemēram, introspekcija 'pašnovērošana', introdukcija 'augu un dzīvnieku sugu šķirņu ieviešana ārpus to dabiskās izplatības areāla'. Atbilstoši pareizrakstības normām šādos vārdos saglabājams patskanis o.

Tekstos bieži sastopama rakstības forma intraverts. Tā, iespējams, radusies pretējās nozīmes vārda ekstraverts rakstījuma ietekmē – šo vārdu rakstām ar patskani a, jo tajā ir latīņu priedēklis ekstra- ar nozīmi 'ārpus.., ār..'.
Tāpat rakstību var būt ietekmējusi vēl cita latīņu valodas vārddaļa intra-: tā norāda, ka kaut kas attiecas uz iekšpusi, kaut kas ir iekšā, kā, piemēram, vārdos intravenozs 'vēnā esošs, norisošs', intramuskulārs 'muskulī norisošs; muskulī ievadīts'.
Tomēr noslēgts, atturīgs, uz sevi vērsts cilvēks ir introverts.

Pieturzīmes liekamas šādi: Visi mani draugi, tai skaitā Anna un Jānis, ieradās ballītē.

Vārdu savienojums tai skaitā ievada paskaidrojošu iespraudumu. Ar paskaidrojumu tas veido sintaktiskā saistījuma veidu, ko sauc par piekļāvumu. Starp šiem paskaidrojuma ievadītājvārdiem un paskaidrojumu pieturzīme nav vajadzīga.

Šāds frazeoloģisms sastopams periodikā, un tas fiksēts arī Latviešu frazeoloģijas vārdnīcā kā sarunvalodā sastopams frazeoloģisms ar ironisku nokrāsu.

Piemēram:
.. Nu, ko tu gudro jaunu kalendāru? Kas Liepiņu Kristinei vainas? Iznesīga meita, kaut ar pamatskolu, bet izskatās akurāt kā ģimnaziju beigusi! (Aizsargs, Nr. 12, 01.12.1933.)
– Negudro jaunu kalendāru, bet iedzer! – Ēriks mudināja. (Lācis, V. Kopoti raksti, VIII sējums. Rīga, Liesma, 1973, 115. lpp.)

Pareizi ir: es bažījos.

Darbības vārdi, kam nenoteiksmē ir piedēklis -ī-, var piederēt gan pie otrās, gan pie trešās konjugācijas. Mūsdienās biežāk šos darbības vārdus tagadnē loka pēc trešās konjugācijas parauga, piemēram, mācīt – es mācu, tu māci, viņš māca, mēs mācām, jūs mācāt, viņi māca; slodzīt – es slogu, tu slogi, viņš sloga, mēs slogām, jūs slogāt, viņi sloga utt.
Otrās un trešās konjugācijas darbības vārdu lietojumā vērojams paralēlisms, proti, daži darbības vārdi pakāpeniski pāriet trešajā konjugācijā. Vairākiem darbības vārdiem arī mūsdienās tagadnē ir paralēlformas, piemēram, pētīt – es pētīju/pētu, tu pētī/pēti, viņš pētī/pēta, mēs pētījam/pētām, jūs pētījat/pētāt, viņi pētī/pēta; veltīt – es veltīju/veltu, tu veltī/velti, viņš veltī/velta, mēs veltījam/veltām, jūs veltījat/veltāt, viņi veltī/velta u. c.
Darbības vārdi, kuri tagadnē ir lokāmi pēc otrās konjugācijas parauga, ir: apbedīt, bažīties, dzirkstīt, kristīt, medīt, mežģīt, pestīt, režģīt, sunīt, tusnīt, vēdīt, vilnīt, zeltīt, zibsnīt.
Tātad darbības vārds bažīties lokāms šādi: es bažījos, tu bažījies, viņš bažījas, mēs bažījamies, jūs bažījaties, viņi bažījas.

Šāda krātuve ir panoptiks.

Vārds panoptiks aizgūts no grieķu valodas pan ar nozīmi ‘viss’ un optikos ar nozīmi ‘redzams’. Panoptiks var būt vaska figūru muzejs, piemēram, Hamburgas panoptiks. Tāpat par panoptiku, arī brīnumistabu dēvē neparastu, arī kuriozu objektu krātuvi (vācu val. Wunderkammer).

Vācu valodas avotos paralēli  nosaukumam Wunderkammer lietots arī nosaukums Kunstkammer, kurš latviešu valodā ir pazīstamāks un pārņemts kā aizguvums kunstkamera. Tas lietots arī, piemēram, „Enciklopēdiskajā vārdnīcā” (Rīga : Latvijas Enciklopēdiju redakcija, 1991) ar skaidrojmu ‘vēsturisks nosaukums vēstures, mākslas, dabaszinātņu u. c. retumu kolekcijām un krātuvēm’.
Tomēr šis termins neatbilst latviešu valodas terminu veidošanas tradīcijām, kur cenšas izvairīties no ģermānismu aizgūšanas. Tā vietā piemērotāks būtu grieķu cilmes aizguvums panoptiks.