Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārdam klasteris ir vairākas nozīmes.

Vārda klasteris nozīmes: 1. ‘ārējo ierīču grupa ar kopīgu vadības ierīci’; 2. ‘abstrakts datu tips’; 3. ‘objektu grupa ar noteiktu iezīmju kopu’; 4. ‘skaņu kopums mūzikā, ko veido intervālu vienlaidu izklāsts’.

Vārds salūts ir aizgūts vārds, bet uguņošana – latvisks.
Vārda salūts nozīme ir 'svinīga sveikšana (piem., ar zalvēm, raķetēm); uguņošana', piemēram, svētku salūts, gadu mijas salūts. Tā pamatā ir latīņu vārds salūs, ģenitīvā salutis ar nozīmi 'veselība; veselības novēlējums'.
Savukārt uguņošana ir 'gaismas efektu radīšana, izmantojot pirotehniskus līdzekļus (piem., šaujot raķetes)', piemēram, svētku uguņošana krastmalā, uguņošana uz skatuves dziesmas izpildījuma laikā.
Padomju laikā vairāk ierasts bija vārda salūts lietojums, visticamāk, krievu valodas iespaidā (krievu val. салют), taču mūsdienu vārdnīcās minēti abi vārdi bez lietojuma ierobežojuma. Katrs valodas lietotājs var izvēlēties un lietot sev tīkamāko vārdu.

Darbības vārdu zvanīt atvasina ar dažādiem priedēkļiem. Piemēram, iezvanīt – ‘zvanot signalizēt par kaut kā sākumu’, izzvanīt – ‘zvanot paziņot par kaut kā beigām’, nozvanīt – ‘zvanīt un pārstāt zvanīt’, piezvanīt – ‘zvanot (pa telefonu), noraidīt signālu, lai uzsāktu sarunu’. Sarunvalodā vārda piezvanīt vietā mēdz lietot divus citus atvasinājumus: pazvanīt un uzzvanīt. Jāatceras, ka pazvanīt nozīmē ‘neilgu laiku zvanīt’, piemēram:
pulksten divos kāds pazvanīja pie durvīm,
vecais vīrs pazvanīja zvaniņu, un suns bija klāt.
Savukārt uzzvanīt atrodams Mīlenbaha un Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” ar nozīmi ‘zvanīt’, ‘zvanot modināt’. Lai nosauktu zvanīšanu pa telefonu, šis atvasinājums literārajā valodā nebūtu lietojams.

Pieturzīmes liekamas šādi: Visi mani draugi, tai skaitā Anna un Jānis, ieradās ballītē.

Vārdu savienojums tai skaitā ievada paskaidrojošu iespraudumu. Ar paskaidrojumu tas veido sintaktiskā saistījuma veidu, ko sauc par piekļāvumu. Starp šiem paskaidrojuma ievadītājvārdiem un paskaidrojumu pieturzīme nav vajadzīga.

Teikuma beigās pirmo lieto to pieturzīmi, kas izsaka galveno modalitāti, un parasti tā ir jautājuma zīme.

A. Blinkena norāda: „Tādu īsto jautājumu beigās, kurus runātājs izsaka afekta stāvoklī, iespējams lietot arī izsaukuma zīmi vai arī vienlaikus izsaukuma zīmi un jautājuma zīmi. [..] Ja teikumā nav formālo jautājuma modalitātes pazīmju, reizē jautājuma un izsaukuma modalitāti var parādīt abas pieturzīmes – jautājuma zīme un izsaukuma zīme, turklāt pirmā parasti nostājas tā pieturzīme, kas izsaka galveno modalitātes veidu – parasti – jautājuma zīme. Tik agri?! Par jaunu?! Ja teikums galvenokārt domāts kā izsaukums un tikai ar zināmu jautājuma pieskaņu, retumis iespējama pirmajā vietā izsaukuma zīme. Ko tas nozīmē!?”