Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Latviešu valodā lasīt lekciju ir stabils un saprotams vārdu savienojums, kura nozīme izriet no katra atsevišķā vārdkopas komponenta semantikas.

Viena no vārda lasīt nozīmēm ir ‘paust, darīt zināmu mutvārdiem (parasti lekcijas, referāta u. tml. veidā)’.

Komatu lietojums atkarīgs no vārda respektīvi nozīmes.

Vārdu respektīvi (saīsinātā formā resp.) atdala ar komatiem, ja tas lietots ar nozīmi ‘tas ir’, ‘proti’, ‘tātad’ un vārds ievada paskaidrojošu iespraudumu, kas konkretizē vai paskaidro iepriekš nosaukto jēdzienu. Šādos gadījumos komats vajadzīgs arī aiz paskaidrojošā iesprauduma:

Nesavrupina, respektīvi, neatdala ar komatu, dažus vārdus.

Ar Raiņa dramatisko literatūru, respektīvi, lugām, lielākoties iepazīstamies teātru uzvedumos.

Ja, nākot vai ejot, kāds atskatīsies, respektīvi, sāks šaubīties, tad paši dievi vairs nevarēs līdzēt.
Ņemot vērā Sarkanās armijas pārspēku gan Kurzemē, gan aiz austrumu robežas, gan dienvidos, respektīvi, Lietuvā, tika pieņemts lēmums neizrādīt pretošanos no valdības puses.

Lakstīgalas pusbrālis, respektīvi, melnais purva strazds, arī ir liels dziedātājs.

Vārda respektīvi priekšā komats vajadzīgs arī tad, ja tas ievada teikuma komponentu vai ir uz tā robežas:

No pārējiem vārdiem respektīvi neatdala ar komatiem, ja tam ir saikļa ‘vai’ nozīme un neveidojas paskaidrojoša vārdu grupa, proti, respektīvi lietots starp vienlīdzīgiem teikuma locekļiem:

 

Jāpiebilst, ka ar nozīmi ‘vai’ respektīvi lieto retāk nekā ‘tas ir’ – droši vien tāpēc, lai izteikuma saturs nebūtu pārprotams vārda atšķirīgo nozīmju dēļ.

Šādi frazeoloģismi ir divdabja teicieni, taču komata lietojums to atdalīšanai ir fakultatīvs.

Kā norāda A. Blinkena, šādi divdabja savienojumi runā ar pauzēm parasti netiek savrupināti. „Tiem izveidojusies arī tāda īpaša stilistiski semantiska nokrāsa – tie izsaka darbības intensitātes pakāpi. Te rakstītājam ir iespēja brīvi izvēlēties, likt komatu vai ne – komata lietošana ir fakultatīva. Taču divdabim ar izskaņu -dams var būt arī izteicēja funkcija: Kur iedama, tautu meita? / Izlocīju valodiņu, kādu pati gribēdama. Tādā gadījumā šim divdabja savienojumam ir arī palīgteikuma nozīme, kas prasa komata lietošanu.”

Salikteņa rakstība iespējama gan ar lielo, gan mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.

Tamāra Porīte rakstījusi: „Īpašvārdi ir pamatā daudziem sugasvārdiem. Īpašvārdu pāreja sugasvārdos ir saistīta ar vārda semantizāciju, kad īpašvārds kļūst par vārdu ar pilnu semantisko struktūru. Šis process noris pakāpeniski. Kaut arī kāds īpašvārds pēc savas funkcijas valodā ir jau kļuvis par sugasvārdu, tomēr valodas lietotāji to vēl ilgu laiku uztver kā īpašvārdu. Rakstībā tas atspoguļojas lielo sākumburtu lietošanā. [..]” (Porīte 1970, 16)
Tādējādi varētu uzskatīt, ka ir iespējama paralēlrakstība – Austrasbērni un austrasbērni – gan ar lielo, gan mazo sākumburtu.
Nepārprotami rakstāms saliktenis, jo tie noteikti nav (konkrētas sievietes) Austras bērni un tas gan varētu radīt pārpratumus. Strīdīgs ir jautājums, vai jēdziens austrasbērni  ir tiktāl semantizējies, ka to vairs nesaista ar Austru, tāpēc noteiktu normu šādā gadījumā nav.

„.. [L]ietojumā nav īpašvārdu, bet gan sugasvārdu funkcija, jo šie vārdi savā jaunajā leksiski semantiskajā lietojumā ir zaudējuši svarīgu attiecīgā īpašvārda pazīmi, proti, ka tie var attiekties uz vienu konkrētu personu. Šo personvārdu semantizēšanās pamatā ir attiecīgā priekšmeta vai parādības vienas vai vairāku pazīmju vispārināšana, attiecināšana uz vientipa priekšmetu vai parādību grupu. Tieši vārda jēdzieniskā nozīme norobežo īpašvārdus no sugasvārdiem. Taču robeža starp īpašvārdiem un sugasvārdiem bieži vien ir plūstoša” (Porīte 1970, 19.lpp.)
Kad pašreizējie Austras Pumpures audzēkņi sāks tālāk mācīt (un to jau dara) nākamos dziesminiekus, tie noteikti būs austrasbērni  (analoģiski ar jāņabērniem). Pašlaik patiešām var rakstīt divējādi.

Meklējot jaunākajos avotos, līdzīgs skaidrojums minēts V. Skujiņas  „Latviešu terminoloģijas izstrādes principos”. Tur autore skaidro vairākus apelativācijas piemērus:
„Afiksālā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana atvasinātos sugasvārdos: Avicenna – avicennīts, Bagratins – bagrationīts [..], bakuņinisms, rainistika.
Kompozitīvā apelativācija ir īpašvārda (personvārda, vietvārda) izmantošana salikteņtermina apzīmējošā komponentā: glaubersāls, kaplānturbīna, vatmaņpapīrs. Šādiem salikteņiem nereti pamatā ir attiecīgās vārdkopas ar īpašvārdu atkarīgajā komponentā, un tie darināti latviešu valodā: Glaubera sāls – glaubersāls, Vatmaņa papīrs – vatmaņpapīrs.” (Skujiņa 2002, 69.–70.; 99.–100. lpp.)
Kopumā iespējama salikteņa rakstība gan ar lielo, gan arī ar mazo sākumburtu: Austrasbērni vai austrasbērni.