Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Literārajā valodā iederīgs vārds pats: tai pašā laikā (arī tajā/tanī pašā laikā).

Valodas praksē partikula pat tiek lietota neiederīgi tādos savienojumos kā šis pat, tas pat, tāds pat:
mēs satikāmies šajā pat vietā;
telpa atradās tanī pat stāvā;
viņa bija tāda pat auša kā agrāk.
Šajos vārdkopu analogos partikulas pat vietā lietojams vārds pats: šis pats, tas pats, tāds pats:
mēs satikāmies šajā pašā vietā;
telpa atradās tanī pašā stāvā;
viņa bija tāda pati auša kā agrāk.

Izteikumā ir iederīga partikula ne – tā aizstāj noliegtu izteicēju:
Noskaidrojiet, ko viesi ēd un ko ne [neēd];
Kā zināt, kuras sēnes ir indīgas un kuras ne [nav].

Valodas praksē nereti šādos izteikumos sastopama partikula nē, taču šāds lietojums ir aplams.
Partikula nē noliedz visu izteikumā pausto domu, un tā lietojama:
noliedzot iepriekš izteiktu pieņēmumu – Man vajadzētu iet. Nē, vēl palikšu;
atbildot noliedzoši uz vispārējo jautājumu – „Vai esi gatavs?” „Nē, lūdzu, vēl mirkli pagaidi!”

Partikulu nē mēdz lietot arī lietvārda nozīmē – Viņš nemāk pateikt nē.

Parasti partikulas arī, tikai, vienīgi iekļauj divdabja teicienā.

„Ja divdabja teiciena priekšā ir partikulas arī, jau, pat, tikai, vienīgi, tās parasti tiek savrupinātas kopā ar divdabja teicienu respektīvi absolūtā datīva teicienu. Kažoku velk, tikai salam iestājoties.”
Daži piemēri: Šaurā gaitenī divi pretimnācēji var izšķirties, tikai nostājoties sāniski. Tikai paklausot viņa padomam, Zemgalei izdevās pārtraukt ordeņa postīgo iebrukumu un noslēgt mieru. Arī Raiņa kapa pieminekli veidojot, viņš nav gribējis radīt reālu dzejnieka tēlu. Vienīgi pakārtojot sevi sabiedrības ideāliem un mērķiem, dzejnieks rod īsto saturu savai dzīvei un daiļradei. Lūst vētrā vientuļais koks, pat pie zemes krizdams, tas nedzird sava kritiena atbalsu.

Diemžēl nav atdalāms ar komatiem. Rakstīsim šādi: Šodien diemžēl ir pagalam nejauks laiks!

Kā minējusi Aina Blinkena, „ar komatiem nav atdalāmi vārdi laikam, varbūt, diemžēl, droši vien, acīmredzot, kas mūsdienu latviešu literārajā valodā ieguvuši nepārprotamu modālu nozīmi. Bet Vilnis diemžēl varēja diezgan maz. Veide jūru droši vien pazīst labāk nekā mēs visi kopā”. Šie vārdi izsaka vērtējumu un uzskatāmi par partikulām, kuras ar komatiem no pārējā teksta nav atdalāmas.

Šis gadījums interpunkcijas praksē ir problemātisks.

Tāpat kā kopā ar pievienotajiem vārdiem veido t. s. pielīdzinājumu. „Atkarā no izsakāmā satura niansēm šādus pielīdzinājumus atdala vai neatdala ar pieturzīmēm. [..] Ja šis pielīdzinājums tiek intonatīvi atdalīts no pārējiem teikuma vārdiem un dots blakus kā piebildums, to atdala ar pieturzīmēm no abām pusēm. Ūdeņi, tāpat kā cilvēka seja, rāda gan priekus, gan bēdas (M. Birze). Ja šāds pielīdzinājums var būt jēdzieniski (un arī intonatīvi) ar pamatjēdzienu saistīts ļoti cieši – kā veida apstāklis, tad to ar komatiem neatdala. Zeme tāpat kā citas planētas augusi, atsevišķiem gabaliem salīpot. Nereti pieturzīmes pielīdzinājuma atdalīšanai atkarā no satura niansēm var būt fakultatīvas.”