Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Pareizi ir: man garšo šerbets.

Vārds šerbets latviešu valodā aizgūts no vācu valodas vārda Scherbett, un tā pamatā ir turku valodas vārds şerbet, persiešu šerbet (to pamatā savukārt arābu sharba ar nozīmi 'dzēriens'). Latviešu valodā to lietojam divās nozīmēs:
'konditorejas izstrādājums no cukura, riekstiem u.tml. izejvielām', piemēram, zemesriekstu šerbets; piena šerbets utt.;
'dzēriens, ko gatavo no augļu saldējuma, vīna, šampanieša vai liķiera', piemēram, šampanieša un citronu šerbets.

Iespējams, vārds šerberts ieviesies pēc analoģijas ar citiem vārdiem, kuru izskaņā ir -erts, piemēram, deserts, Herberts, introverts, Roberts. Arī angļu valodā vārdu sherbert uzskata par pareizrakstības kļūdu. Tā bieži sastopama, visticamāk, 20.gadsimta 40. gadu sākumā ASV populārās dziesmas „Shoot the Sherbet to Me Herbert” ietekmē, kur vārds sherbet tika izrunāts ar lieku r, veidojot atskaņas ar vārdu Herbert.

Spudiņš ir aukstā gaļa no lopu iekšām, kājām un galvas.

Spudiņš, arī spudiņi, skudiņi, spudas ir aukstā gaļa, ko „vāra no lopu iekšām, kājām un galvas, tā, ka gaļa no kauliem atlobāma, pēc kam to sakapā un pa otru reizi vāra, kamēr paliek bieza. Pēc vārīšanas gaļu noliek vēsā vietā, lai sarecē. Tādu sarecējušu virumu Kuldīgas apkārtnē sauc par drebeni jeb drebeņu zupu. Vecumniekos to vārīja no kumosos sagriezta govs vidus, kuram otrreiz vārot pielika klāt kartupeļus. Odzienā tos sauc par skudiņiem un vāra no aitu vai cūku kājām, galvas un zarnām. (..) Madlienā spudiņus pagatavo no novārītiem, sašķaidītiem kartupeļiem un sakasītām siļķēm, ko sajauktus pannā izcep”. (Dienas Lapa, 1891, 4)

Mārtiņos līdzīgi ēdieni tika celti galdā dažādos reģionos. Atšķīrās gan to sastāvdaļas, gan nosaukumi, piemēram: drebene, galerts, kopķēzis, kvašeline, recenis, studinis, šilts, trīcekls, zilcs.

Pareizi ir: es bažījos.

Darbības vārdi, kam nenoteiksmē ir piedēklis -ī-, var piederēt gan pie otrās, gan pie trešās konjugācijas. Mūsdienās biežāk šos darbības vārdus tagadnē loka pēc trešās konjugācijas parauga, piemēram, mācīt – es mācu, tu māci, viņš māca, mēs mācām, jūs mācāt, viņi māca; slodzīt – es slogu, tu slogi, viņš sloga, mēs slogām, jūs slogāt, viņi sloga utt.
Otrās un trešās konjugācijas darbības vārdu lietojumā vērojams paralēlisms, proti, daži darbības vārdi pakāpeniski pāriet trešajā konjugācijā. Vairākiem darbības vārdiem arī mūsdienās tagadnē ir paralēlformas, piemēram, pētīt – es pētīju/pētu, tu pētī/pēti, viņš pētī/pēta, mēs pētījam/pētām, jūs pētījat/pētāt, viņi pētī/pēta; veltīt – es veltīju/veltu, tu veltī/velti, viņš veltī/velta, mēs veltījam/veltām, jūs veltījat/veltāt, viņi veltī/velta u. c.
Darbības vārdi, kuri tagadnē ir lokāmi pēc otrās konjugācijas parauga, ir: apbedīt, bažīties, dzirkstīt, kristīt, medīt, mežģīt, pestīt, režģīt, sunīt, tusnīt, vēdīt, vilnīt, zeltīt, zibsnīt.
Tātad darbības vārds bažīties lokāms šādi: es bažījos, tu bažījies, viņš bažījas, mēs bažījamies, jūs bažījaties, viņi bažījas.

Pieturzīmes liekamas šādi: Es domāju, vai man ēst bietes vai burkānus.

Saiklis vai var būt gan sakārtojuma, gan pakārtojuma saiklis. Pakārtojuma saiklis vai ievada palīgteikumu vai man ēst bietes vai burkānus, tāpēc pirms tā liekams komats. Savukārt sakārtojuma saiklis vai saista vienlīdzīgus teikuma locekļus bietes vai burkānus, un pirms tā komats nav vajadzīgs.

Ja saiklis ir atkārtots, pirms tā komats ir liekams, piemēram, bietes vai burkānus, vai kāļus.

Džovanni Bokačo „Dekamerons”.

Vārds Dekamerons (itāļu valodā Decamerone) ir darināts no grieķu vārdiem deka ar nozīmi ‘desmit’ un hemera ar nozīmi ‘diena’. Nosaukums dots pēc desmit dienu perioda, kurā grāmatas varoņi stāsta stāstus mēra epidēmijas laikā.