Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Latvijas himnas „Dievs, svētī Latviju!” vārdus un mūziku kā tautas lūgšanu sacerējis Baumaņu Kārlis. Himna pirmo reizi izskanējusi 19. gadsimta otrajā pusē, kad latvieši sāka atklāti izpaust savu nacionālo identitāti.

Dziesma sarakstīta Krievijā, Sanktpēterburgā, kur tobrīd apmēram 30 gadus vecais Baumaņu Kārlis strādāja respektablās mācību iestādēs par skolotāju un aktīvi ap sevi pulcēja jaunlatviešus. Pirmo reizi tā izskanējusi 1873.gada 26. jūnijā vīru kora balsīs pie Rīgas Latviešu biedrības nama. Sākotnēji dziesmas tekstā, kuru arī rakstījis Baumaņu Kārlis, trešajā rindiņā bijis nevis vārds „Latvija”, bet gan „Baltija”.

Lai arī Latvijas Republikas proklamēšanas brīdī Nacionālajā teātrī 1918. gada 18. novembrī sanākušie dziesmu nodziedāja vairākas reizes, tā par oficiālu himnu pēc diskusijām kļuva divus gadus vēlāk.

Tā kā himna ir lūgšana, kurā uzrunāts Dievs, tā no pārējā teikuma ir atdalāma ar komatu.

Decimāldaļskaitļu nosaukumos loka tikai pēdējo vārdu, ja tas ir pamata skaitļa vārds viens, viena līdz deviņi, deviņas. Decimāldaļskaitļa pēdējais vārds saskaņojams ar lietvārda locījumu, piemēram, vārdkopa 4,57 m lokāma šādi:

Vārda lēst pamatnozīme ir ‘rēķināt’.
 

Vārds lēst ar nozīmi ‘rēķināt’ atrodams vārdnīcās jau kopš 18.gadsimta. Mūsdienu valodas praksē, sevišķi publicistikā, pēdējās desmitgadēs lēst kļuvis par tādu kā modes vārdu, un tā nozīme ir paplašinājusies, piemēram:
‘iepriekš spriest, domāt, paredzēt’ – lēš, ka nākamais gads būs ļoti veiksmīgs;
‘plānojot, paredzot censties atrast skaitlisko vērtību’ – lēšams, ka saslimušo skaits būs lielāks nekā pērn; eksperti lēš, ka izmaksas būs ap pieciem tūkstošiem;
‘uzskatīt, minēt’ – kaimiņi lēš, ka izturēt kļuvis par grūtu, tāpēc viņa aizgājusi.

Tiesa gan, lēst lietojums kontekstā būtu jāizvērtē, jo nereti iespējams izvēlēties precīzāku, iederīgāku vārdu. Samudžinātās lēst nozīmes tekstu var padarīt grūti uztveramu.

Vārdi Ziemsvētki un Ziemassvētki ir salikteņi. Salikteņus latviešu valodā darina, apvienojot vismaz divus patstāvīgus vārdus, kā:
galvaskauss (galvas+kauss), saulesbrilles (saules+brilles), Ziemassvētki (Ziemas+svētki),
vai patstāvīgu vārdu celmus, kā:
galvgalis (galv+galis), saulgrieži (saul+grieži), Ziemsvētki (Ziem+svētki).

Latviešu valodā nereti līdzās funkcionē gan salikteņi, kuros pirmā komponenta galotne ir pilnīgi saglabāta (arī īsināta, piemēram, sētsvidus) un veic interfiksa funkciju (saulesstars), gan tādi salikteņi, kuros pirmā komponenta galotne ir elidēta (saulstars).
Iespējams, saliktenī Ziemsvētki vārdā ziemas galotne -as elidēta pēc analoģijas ar darinājumu Vasarsvētki, kur elidēta pirmā komponenta vasaras galotne -as.
Jāteic, mūsdienu valodas praksē, tostarp arī kalendārā un likumā „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, nostiprinājies saliktenis Ziemassvētki.

Lielu salu latviešu literārajā valodā var nosaukt dažādi, piemēram, spelga, spelgonis, spelgoņa, sprēgonis, sprēgoņa, stindzenis.
Apvidvārdos atrodam arī vārdus salonis, saloņa, saltme. Interesanti, ka Mīlenbaha „Latviešu valodas vārdnīcā” atrodams arī vārds svelonis, kas var tikt lietots gan sveloši karsta, gan sveloši auksta laika apzīmēšanai.