Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Kā pareizi rakstīt latviešu valodā rakstnieces uzvārdu – Bronti vai Brontē?

Rakstnieces uzvārdu latviešu valodā var rakstīt gan Brontē, gan Bronti.

Jaunākajos angļu īpašvārdu atveides noteikumos uzvārds Brontë atveidots Bronti. Šāda rakstība arī atbilst īru izcelsmes uzvārda izrunai. Taču tradicionāli pierasts runāt par māsām rakstniecēm Brontē. Šis uzvārda variants vairāk atbilst uzvārda rakstībai oriģinālvalodā Brontë, nevis izrunai. Lai gan atbilstoši atveides noteikumiem pareizi būtu, piemēram, Šarlote Bronti, mūsdienās, šķiet, jau par tradīciju ir izveidojies rakstīt Brontē.

• Ahero, A. Angļu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Rīga : Zinātne, 2006, 126. lpp.

Kā atveidot latviešu valodā amerikāņu rakstnieka uzvārdu Vonnegut?

Latviešu valodā nostiprinājusies tradīcija rakstnieka uzvārdu atveidot Vonnegūts.

Atbilstoši izrunai angļu valodā uzvārdu izrunā ar vienu līdzskani n, tāpēc uzvārds latviešu valodā saskaņā ar angļu īpašvārdu noteikumiem būtu jāraksta Voneguts – ar vienu līdzskani n un ar īso patskani u, jo netiek uzsvērta ne pirmā, ne pēdējā zilbe un garais patskaņa burts ū nebūtu nepieciešams. Šāds rakstījums ieteikts arī 20. gadsimta avotos. Iespējams, vārda rakstījums latviešu valodā Vonnegūts ir tuvāks uzvārda rakstījumam angļu valodā. Rakstījums nav atbilstošs angļu īpašvārdu atveides noteikumiem, taču nav pretrunā ar latviešu valodas normatīvajām prasībām.

• Enciklopēdiskā vārdnīca. 2. sēj. Galv. red. A. Vilks. Rīga : Latvijas Enciklopēdiju redakcija, 1991, 330. lpp.

Kā pareizi atveidot norvēģu īpašvārdus ar burtkopu rs, piemēram, Andersen?

Burtkopu rs var atveidot divējādi – atbilstoši izrunai vai nu ar rs, vai š. Tātad vai nu Andersens, vai Andešens.

Latviešu valodas aģentūra, atveidojot norvēģu īpašvārdus latviešu valodā, pamatojas uz 2003. gadā apgāda „Norden AB” izdoto grāmatu „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā”, ko lietošanai praksē ir ieteicis Valsts valodas centrs. Norvēģu īpašvārdu atveides noteikumus šajā avotā ir izstrādājis norvēģu valodnieks Snorre Karkonens-Svensons (Snorre Karkkonen-Svensson). Norvēģu uzvārdu Andersen autors atveidojis Andešons/Andešsons. Taču Latviešu valodas aģentūras praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki norāda uz uzvārda Andersen izrunu pretēji autora piedāvātajiem atveides variantiem, proti, Andersens. Šajā jautājumā padoms lūgts norvēģu valodniekam Dr. art. (ar specializāciju valodniecībā) Sturlam Bergam-Olsenam (Sturla Berg-Olsen): „Burtkopu rs dažādās norvēģu izloksnēs izrunā dažādi. Austrumu un Ziemeļnorvēģijā to izrunā apmēram kā [š], Rietumnorvēģijā daudzviet abas skaņas tiek izrunātas atsevišķi, tātad [rs]. Jāpiebilst, ka pati fonēma /r/ arī tiek izrunāta dažādi; lielākajā Norvēģijas daļā to izrunā kā alveolāru skaņu, bet dienvidos un rietumos tā daudz kur ir uvulāra vai velāra frikatīva. Tāpēc arī uzvārdus, tāpat kā citus vārdus, kur ir burtkopa rs, izrunā dažādi. Tādos uzvārdos kā Andersen, Kristoffersen, Pedersen un Pettersen burtkopu rs vietām izrunā [š], vietām (t. i., Norvēģijas rietumos) [rs]. Tā kā norvēģu valodā nav oficiālās runas normas (taču ir divas rakstu valodas normas), nav iespējams apgalvot, ka viena izruna ir „pareiza”, bet otra – „nepareiza”. Grāmatas „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā” 140. un 160. lpp. tiek norādīts, ka, lai gan šīs burtkopas izruna ir dažāda, personvārdu transkripcijā tā jāatveido ar [š]. Vietvārdos tiek pieļautas atkāpes gadījumos, kad vietējā izruna ir [rs]. Viens tāds piemērs ir apdzīvotā vieta Ørsta, kas „Norden AB” izdotajā grāmatā (212. lpp.) tiek transkribēta kā Ersta (nevis Ešta). Pamatojoties uz pieļaujamajām atkāpēm vietvārdos, analoģiska atkāpe iespējama arī personvārdu atveidē – proti, burtkopu rs var transkribēt rs, ja konkrētā persona savu (uz)vārdu izrunā ar [rs], nevis [š]. Tādējādi viens un tas pats (uz)vārds varētu tikt atveidots dažādi.”

• Vigeland, B. Dialekter i Norge. Målmerker med språkhistoriske forklaringer. Oslo : Universitetsforlaget, 1981, 92. lpp.
• Skjekkeland, M. Dialektar i Noreg. Tradisjon og fornying. Kristiansand : Høyskoleforl, 2005, 365.–368. lpp.
• Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Zin. red. O. Bušs, red. I. Kačevska. Rīga : Norden AB, 2003, 231. lpp.

Kā pareizi saukt mācību iestāžu, t. sk. augstskolu, beidzējus?

Mācību iestāžu beidzēji tiek saukti par abiturientiem, absolventiem, reflektantiem, arī bakalauriem, maģistriem, doktorantiem un doktoriem.

Abiturients (vācu Abiturient < lat. abituriens (abiturientis) ‘tāds, kas gatavojas iet projām’) – ‘vidējās mācību iestādes beidzējs, pēdējās klases audzēknis’. Absolvents (lat. absolvens (absolventis) ‘beidzējs’) – ‘cilvēks, kas beidz vai ir beidzis mācību iestādi vai kursus un saņēmis attiecīgu diplomu’. Reflektants (vācu Reflektant < lat.) – ‘persona, kas pretendē uz ko, pieteikusies uz ko, tīko pēc kā (parasti pieteikusies uzņemšanai mācību iestādē)’. 12. klašu audzēkņi pirms izlaiduma un diploma saņemšanas saucami par abiturientiem, nevis absolventiem, jo par tiem skolēni kļūs tikai pēc vidusskolas beigšanas un diploma saņemšanas. Savukārt īsajā laika sprīdī, kad diploms ir saņemts, taču absolvents vēl nav kļuvis par studentu, mācību iestādes beidzējs ir reflektants. Daļa augstskolu absolventu, beidzot attiecīgās augstākās mācību iestādes bakalaurantūru, iegūst bakalaura grādu un kļūst par attiecīgās zinātņu programmas bakalauriem (latīniskais saīsinājums Bc.). Studiju posmu, kas nepieciešams maģistra akadēmiskā grāda iegūšanai, pareizi ir saukt par maģistrantūru (pēc analoģijas ar doktorantūru), un tās beidzēji ir maģistri ar maģistra grādu (Mg.). Attiecīgi pieredzes un zināšanu bagātākie studenti, beidzot doktorantūru, vairs nav doktoranti, bet attiecīgās zinātnes doktori, jo iegūst doktora grādu (saīsinājumā Dr.). Lietojot saīsinājumus Bc., Mg. vai Dr., svarīgi ir zināt arī attiecīgo zinātņu nozaru pareizos saīsinājumus, kas fiksēti vairākos normatīvajos avotos, kā arī LZA Terminoloģijas komisijas tīmekļvietnē.

• Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 10., 12., 639. lpp.
• Zinātnisko grādu nomenklatūra Latvijas Republikā

Kazahstāna vai Kazahija?

Pareizi ir Kazahstāna.

Šāds valsts nosaukums atrodams laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” publicētajā sarakstā „Pasaules valstu un teritoriju nosaukumi latviešu valodā”, ko apstiprināja Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisija. Šajā sarakstā iekļautas arī tādas valstis kā Turkmenistāna, Uzbekistānas Republika, Kirgizstānas Republika u. c.

Komentējot valstu nosaukumu maiņu, Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisijas toreizējais priekšsēdētājs Dr. habil. philol. Ojārs Bušs paskaidroja, ka 95 % gadījumu vispirms nosaukumi mainās attiecīgajās valstīs, tāpēc atbilstošā rakstība ir tikai likumsakarīgs jauno nosaukumu atveidojums latviešu valodā. Kazahstāna, Uzbekistāna u. c. neatkarību atguvušās valstis nosaukumus mainīja pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā. Turklāt tika mainīti ne tikai pašu valstu, bet arī pilsētu, ielu u. tml. nosaukumi (līdzīgi procesi pēc neatkarības atgūšanas notika arī Latvijā). Kazahstānā tas notika dažādu iemeslu dēļ: gan atsakoties no krievu valodas starpniecības un pielāgojot nosaukumu rakstību atbilstoši kazahu valodas izrunai, piemēram, Almati iepriekšējās Alma-Atas vietā, gan politisku apstākļu ietekmē, Ceļinogradu pārdēvējot par Astanu.

Nosaukumu mainība nav nekas neparasts. Dažkārt nosaukumi ir mainījušies arī tāpēc, ka laika gaitā attiecīgās valstis (un teritorijas), kā arī tajās runājošās valodas tiek labāk iepazītas, ar tām veidojas ciešāki kontakti un sadarbība arī starp valodas speciālistiem. Tā savulaik atbilstoši arābu valodas izrunai mainījās pareizrakstības norma tādu valstu nosaukumos kā Irāna, Irāka, Saūda Arābija (kādreizējās Iranas, Irakas un Sauda Arābijas vietā). Tāpēc katrs gadījums skatāms un skaidrojams atsevišķi.

• Par pasaules valstu un teritoriju nosaukumiem latviešu valodā.