Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Ieteicamākais atvasinājums ir sorosieši, tas ir pareizi darināts un norāda, ka šādi nosauktajām personām ir saistība ar Dž. Sorosu.

Iespējams arī sinonīmisks darinājums sorosists (te gan jāpadomā par labskaņu, jo veidojas vārdu spēle – soro-sists). Autori, izvēloties dažādus atvasinājuma variantus, parāda atšķirīgu emocionālu attieksmi pret šo personu grupu. Visi minētie vārdi darināti, īpašvārdam Soross pievienojot kādu izskaņu. No valodas viedokļa katrai no šīm izskaņām ir sava specifiska nozīme, kas atvasinājumam piešķir konkrētu nozīmes niansi. Latviešu cilmes izskaņa -ietis tradicionāli liecina par piederību pie kāda kolektīva vai virziena, piemēram, „Dinamo” – dinamietis, Kants – kantietis. Latviešu cilmes izskaņa -ēns tradicionāli norāda uz nepieaugušām personām – skolēns, atvasinājumiem ar šo izskaņu var būt arī deminutīva raksturs – meitēns, dēlēns. Reizumis šo izskaņu lieto, lai apzīmētu arī radniecību – brālēns. Citvalodu cilmes izskaņa -īds norāda uz to, kam piemīt noteiktas pazīmes noteiktā grupā, piemēram, invalīds. Citvalodu cilmes izskaņu -ists lieto, lai nosauktu kādu nozares speciālistu vai kāda virziena pārstāvi, piemēram, rainists, humānists. Citvalodu cilmes izskaņa -īts parasti norāda uz minerāliem, ķīmiskām vielām, iekaisumiem vai darījumdarbības procesiem, piemēram, dinamīts, bronhīts, tranzīts.

Abus nosaukumus – gan Centrālāzija, gan Vidusāzija – var lietot paralēli.

Šo jautājumu komentē bijušais VVC Latviešu valodas ekspertu komisijas Vietvārdu apakškomisijas priekšsēdētājs O. Bušs: „Ar jēdzienu Vidusāzija saprot bijušās PSRS Vidusāzijas republikas (ieskaitot Kazahstānu, kas PSRS laikos tika parasti minēta atsevišķi), bet Centrālāzijā – papildus šīm – ietilpst arī dažas valstis uz dienvidiem no bijušās PSRS robežas, piemēram, Afganistāna.
Izmantojot nosaukumu Centrālāzija, attiecīgās teritorijas robežas nav tik skaidri noteiktas kā Vidusāzijas gadījumā.
Tā kā šie nosaukumi nav stingri definēti, abus apzīmējumus var lietot praktiski pamīšus (līdzīgi notiek arī ar Viduseiropu un Vidusameriku).”

Abi teikumi ir pareizi.

Abi vārdi – iepriecināt un priecēt – minēti gan „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”, gan „Latviešu valodas vārdnīcā”, turklāt bez jebkādām norādēm, kas liecinātu par šo vārdu īpašu stilistisko nokrāsu, piemēram, ka tie būtu lietojami tikai sarunvalodā vai ar kādiem citiem ierobežojumiem. Vārda iepriecināt nozīme „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” ir ‘panākt, ka (kāds) priecājas; izraisīt, sagādāt prieku (kādam)’. Piemēram, Alvīnei pat patika divus vīra cilvēkus iepriecināt ar ēdienu dažādību un zināmu izsmalcinātību. Arī „Latviešu valodas vārdnīcā” vārda iepriecināt nozīme ir skaidrota līdzīgi – ‘padarīt (kādu) priecīgu, sagādāt prieku (kādam); būt par cēloni, ka (kāds) priecājas, ir priecīgs’. Piemēram, iepriecināt māti ar ziediem. Panākumi darbā iepriecina. Ekskursantus iepriecināja skaistā daba. Iepriecināt sirdi. Iepriecināt acis, skatienu – būt skaistam, būt tādam, ko patīkami uzlūkot, skatīt. Vārda priecēt nozīme „Latviešu literārās valodas vārdnīcā” ir ‘izraisīt prieku (kādam)’. Piemēram, Bija uzsnidzis pirmais sniegs. Kā allaž pirmais – tas priecēja, saviļņoja un noskaņoja uz pārdomām. Parasti savienojumā ar „acis”, „sirds”, „prāts”: iedarbojoties uz uztveri, izraisīt prieku, arī, uztverot (ko), izjust prieku. Piemēram, gleznas priecē acis. Priecē sirdi ar dziesmu. „Latviešu valodas vārdnīcā” vārda priecēt nozīme ir ‘darīt (kādu) priecīgu; būt tādam, kas rada prieku’. Piemēram, viņu priecē panākumi. Skaistā ainava priecē acis. Tāpēc bažām par nevēlamu vārda priecēt lietojumu nav nekāda pamata. Jāpiebilst, ka ikvienam cilvēkam, īpaši prasmīgam un zinošam valodas lietotājam, ir sava valodas izjūta un izteikšanās stils – tāpēc cilvēki izvēlas atšķirīgus, taču nozīmes ziņā tuvus vai pat sinonīmiskus izteiksmes līdzekļus.