Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Viena no vārda atzīmēt nozīmēm ir ‘svinēt’, tāpēc vārdu atzīmēt ar šo nozīmi var lietot latviešu literārājā valodā.

„Latviešu literārās valodas vārdnīcā” minētas šādas vārda atzīmēt nozīmes: 1. ‘pierakstīt, piezīmēt (ko piedzīvotu, konstatētu, novērotu u. tml., lai saglabātu, neaizmirstu)’; ierakstīt; reģistrēt; grafiski (ko) attēlot, fiksēt vai (uz ko) norādīt; iezīmēt (ar kādu zīmi)’; 2. ‘konstatējot (ko), norādīt, vērst uzmanību (uz to); arī minēt’; 3. ‘minēt, izcelt (piemēram, kāda nopelnus)’; 4. ‘svinēt (jubilejas, svētkus u. tml.); pieminēt, atcerēties (kādu svarīgu notikumu, datumu)’.
Līdzīgas vārda nozīmes norādītas arī „Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā”: 1. ‘īsi pierakstīt; ierakstīt, reģistrēt; attēlot; iezīmēt (ar zīmi)’; 2. ‘minēt, norādīt (runā, rakstos); izcelt, novērtēt’; 3. ‘svinēt’.

Pareizi teikums jāraksta šādi: Mums jāskrien, sadodoties rokās.

No atgriezeniskā darbības vārda sadoties veido darāmās kārtas pagātnes divdabi sadevušies. Taču šie divdabji ir lokāmi īpatnēji – tiem nav visu locījuma formu, vienskaitlī trūkst datīva un lokatīva, daudzskaitlī – datīva, instrumentāļa un lokatīva. Tāpēc konstrukcija jāveido citādi.

Latviešu valodā, pabeidzot vēstuli, iespējamas abas nobeiguma frāzes: ar cieņu un cieņā.

Ar cieņu (līdzīgi kā ar sveicieniem, ar laba vēlējumiem, ar Dievpalīgu, atvadoties sakot Ar Dievu! u. tml.) ir ierasts vēstules nobeigums, taču nevar noliegt, ka daži izvēlas pabeigt vēstuli cieņā (līdzīgi: es Jūsu priekšā cieņā noliecu galvu). Tāpēc no valodas lietojuma viedokļa nav nekāda pamata uzskatīt pieklājības frāzi cieņā par labāku vai ieteicamāku nekā ar cieņu.

Latviešu literārajā valodā drīkst lietot vārdu savienojumu nodot zvērestu.

Vārdam nodot ir vairākas nozīmes. Viena no tām ir – ‘sadarbojoties ar pretinieku (parasti sniedzot ziņas), apdraudēt, piemēram, valsts, organizācijas, atsevišķu personu drošību, intereses’, piemēram, nodot dzimteni. Tādos gadījumos var runāt par nodevību. Taču nodot var arī informāciju – ‘paziņot (parasti mutvārdiem, piemēram, rīkojumu, ziņu)’. Nodot var arī savu pieredzi, sardzi, pilnvaras, sveicienus u.tml.

Dažkārt žurnālisti (arī paši politiķi) apzināti izvairās no konkrētām atbildēm – vieglāk taču ir pateikt grasās darīt, nevis dara vai darīs, sliecas neatbalstīt, nevis konkrēti – neatbalsta vai neatbalstīs.

Šādos gadījumos nav jāmin konkrēts darītājs, norises laiks vai atbildīgais. Izvairīšanās no konkrētas atbildes ir politiskās retorikas sastāvdaļa.