Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Iespējams lietot abas formas: es izsleju galvu un es izslienu galvu.

Darbības vārda izsliet konjugēšanā vienkāršajā tagadnē ir paralēlformas:
 

Tātad iespējams lietot abas formas: es izsleju galvu un es izslienu galvu.

„Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā” vārda organisks otrā nozīme ir ‘saistīts ar dzīvo dabu, pie dzīvnieku vai augu valsts piederīgs’. Tātad latviešu valodā ar vārdu organisks apzīmē kaut ko, kas ir cēlies no augu vai dzīvnieku valsts, piemēram, organiskā pasaule, ar to domājot visu dzīvo organismu kopumu. 

Visticamāk, latviešu valodā vārds organisks un angļu vārds organic ir tā sauktie tulkotāju viltusdraugi – ārēji, formas ziņā līdzīgi kopīgas cilmes vārdi ar līdzīgu izrunu un rakstību, bet ar atšķirīgu nozīmi. Vārds organic angļu valodā apzīmē ‘ražotu vai audzētu produkciju, kurā netiek izmantotas mākslīgās ķimikālijas’.

Latviešu valodā viena no vārda bioloģisks nozīmēm ir tuva vārda dabisks (arī dabīgs) nozīmei: 1. ‘tāds, kas radies dabā vai eksistē dabā (pretstatā cilvēka radītajam)’; 2. ‘dabas likumiem atbilstošs. Dabas likumu nosacīts’. Piemēram, dabiskās krāsvielas ir tādas krāsvielas, ko iegūst no augu vai dzīvnieku valsts izejvielām.

Lauksaimniecības un atbilstoši arī pārtikas terminoloģijā vārda bioloģisks nozīme ir specializējusies un vārds bioloģisks tiek lietots, lai norādītu, ka lauksaimniecības produkts ir audzēts, saimniekojot ar dabiskām metodēm, nelietojot ķīmiski sintezētas vielas, piemēram, pesticīdus, minerālmēslus. Vārds organisks šādā nozīmē latviešu valodā nebūtu lietojams.

Produkti, kas audzēti ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm vai ražoti no tiem, ir bioloģiskie produkti.

Vārds savpatns periodikā atrodams no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Pirmie pieminējumi liek domāt, ka šo vārdu sācis lietot Imants Ziedonis (tas atrodams darbā „Kurzemīte”). Pēcāk atrodami arī raksti, kuros minēta šī vārda nozīme, piemēram, Vairas Vīķes-Freibergas svētku uzrunā Latvijai 80. gadadienā:

Latvijas institūtam ir uzticēts organizēt un pasūtināt pētījumus, lai noteiktu Latvijas savpatnās, resp., vienreizējās (unikālās) vērtības salīdzinājumā ar citām valstīm un lai tās formulētu ārvalstniekiem saprotamā un saistošā veidā. (Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs)

Rakstā „Mums jāsauc pašiem sevi vārdā. Divdesmit divas sarunas ar Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāju dzejnieku Imantu Ziedoni” sarunā ar Annu Rātu Ziedonis arī atbild, ko viņš dēvē par savpatnību:

Anna Rāta: Es vismazāk no jūsu spalvas gaidīju tādus vārdus kā integrācija un identitāte. Vārdnīcā ir rakstīts – tāpatība. Kas tad tā latviskā tāpatība būtu? Varbūt var teikt savdabība. Latviešiem ir savdabīgas kultūras vērtības, kādu nav citiem.
Imants Ziedonis: Domāju, ka tā ir savpatnība.
[..]
Imants Ziedonis: Kas mūsu latviešu valodā jums kā valodniecei liekas vissavpatīgākie momenti, kuru citās valodās nav?
Anna Rāta: Es jau teicu – Jelgava, Daugava. Tur ir daktils. Tā jau ir mūzika. Latviešu valoda ir muzikāla.

20. gadsimta 90. gados arī iznākusi sešu grāmatu sērija „Savpatna vērtība Latvijā”, kuras galvenais redaktors arīdzan ir Imants Ziedonis. Sērijas pirmās grāmatas „Rīgas priede” ievadā viņš raksta:

„Šī ir mazu grāmatiņu sērija par savdabīgajām latviešu kultūras vērtībām. Katra tā ir veltīta kādam vienam kultūras fenomenam, lietai, mantai vai tautas dzīves principam. Varētu teikt, ka tās ir mūsu savpatnās „pazīšanās zīmes”, ar kurām mēs „šķērsojam apvārsni” un kļūstam ieraugāmi pasaules tautu kopībā. Dabas vienotais modelis paģēr mazo struktūru daudzveidību, jo tikai mazo vienību daudzveidība un iespējami dažādāks daudzums nodrošina lielajai vienībai (lasi – tautu kopībai) „materiāla pretestības” spējas. To var saukt arī par sērkociņu kastītes nesalaužamības principu. Šīs mazās grāmatiņas izcels dažu labu kultūras brīnumu no latvisko vērtību krātuves.”

Vārds nav lietots bieži, Nacionālajā korpusu kolekcijā tas minēts tikai astoņas reizes, tīmeklī ar šo vārdu atrodami vēl daži piemēri:

Viņa materiāls bijis ~500 no latv. folkloras krātuves līdzņemtie melodiju noraksti, kā arī pēckara Rīgā izdotās Emiļa Melngaiļa krājuma publikācijas. Uz to pamata tapuši priekšlasījumi un pētījumi, aranžējumi balsij un klav., savpatns mūz. stils. (Literatura.lv)

Izņēmums Latvijas mūzikā, kuram līdzīgu neatrast. Vienmēr nedaudz ārpus visa esošs, savpatns, noteikts un reizēm pat skarbs savās dziesmās un mērķtiecībā, bet tajā pašā laikā saviem mazbērniem mīļš un sirsnīgs vectētiņš ar veselīgu humora izjūtu. (Austrasbiedriba.lv)

Sāremā ir kļuvusi par tūristu apmeklētu vietu, jo tai ir savpatns, neatkārtojams šarms, kuru, iespējams, reizēm pat neizprast līdz galam. (Nra.lv)

Kā rāda skaidrojumi rakstos un piemēri, vārda savpatns nozīme ir ‘raksturīgs tikai konkrētajam subjektam, kas to atšķir no citiem’, arī ‘savdabīgs, īpatnējs, specifisks, unikāls’.

Vārds top angļu valodā tiek lietots ar nozīmi ‘virsotne’, ‘augstākā pakāpe’. Latviešu sarunvalodā no šī vārda aizgūts vārds tops – ‘populārāko izdevumu, dziesmu u. tml. saraksts’, tātad sarunvalodā varētu teikt 10 dziesmu tops, savukārt literārajā valodā tas saucams 10 dziesmu izlase.

Uzvārds Кара-Мурза, latīņalfabētiskajā transliterācijā Kara-Murza, ir tatāru izcelsmes uzvārds ar nozīmi ‘melnais princis’ vai ‘tumšais pavēlnieks’. Ja oriģinālvalodā uzvārds rakstīts ar defisi, tā paturama arī atveidē, veidojot dubultuzvārdu Kara-Murza. Līdz ar to abas uzvārda daļas būtu lokāmas, proti, Vladimira Karas-Murzas, Vladimiram Karam-Murzam, Vladimiru Karu-Murzu utt.
Kā norāda tatāru valodas pratēji, uzvārda pirmā daļa Kara tomēr nebūtu lokāma, tāpēc, lai saglabātu uzvārda pirmo daļu nelocītu un atvieglotu tā lietošanu latviešu valodā, to ieteicams atveidot vienā vārdā Karamurza (ar uzsvaru uz 1. vai 2. zilbes). Tātad personvārdi latviešu valodā rakstāmi Vladimirs Karamurza.
Paldies Mārai Poļakovai un Arturam Hansonam par palīdzību atbildes sagatavošanā!