Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Vārds navigācija latviešu valodā aizgūts no latīņu valodas vārda navigatio ar nozīmi ‘kuģošana’, un tā pirmā nozīme ir ‘kuģošana; kuģu, lidaparātu un citu kustīgu objektu vadīšana (piemēram, ar attiecīgām ierīcēm nosakot to atrašanās vietu, optimālo maršrutu)’. Pirmās navigācijas ierīces patiešām izmantoja tieši jūrasbraucēji, tāpēc sākotnēji navigācijas jēdziens tika attiecināts tieši uz kuģiem. Krietni vēlāk, jau 20. gadsimta 30. gados, tika izstrādātas radionavigācijas sistēmas arī lidaparātiem. Savukārt pirmās navigācijas sistēmas automobiļiem tika izveidotas tikai 80. gados, un to lietojums vērtās plašumā nākamajos gadu desmitos.

Tas droši vien izskaidro, kāpēc vārdnīcās navigācijas jēdziens attiecināts uz kuģošanu un gaisa satiksmi, piemēram, „Latviešu literārās valodas vārdnīcas” 5. sējums, kurā atrodams vārds navigācija, izdots 1984. gadā, laikā, kad sauszemes transportlīdzekļos navigācijas sistēmas vēl nebija izplatītas.

Mūsdienās par navigāciju iespējams runāt arī automobiļu kontekstā, un patlaban tiek piedāvātas dažādas navigācijas lietotnes, lai palīdzētu pārvietoties pa ceļiem.

Darbības vārda vienkāršās nākotnes daudzskaitļa 2. personā ir paralēlformas:
jūs būsit/būsiet apmierināts,
jūs nāksit/nāksiet ciemos,
jūs saņemsit/saņemsiet atlaidi.

Abas formas ir vienlīdz labi lietojamas literārajā valodā, tām nav stilistisku atšķirību, un abas formas var attiecināt kā uz vienu personu, tā uz vairākām. Formu ar -it kā pareizo ieteicis jau Jānis Endzelīns „Latviešu gramatikā” 1907. gadā, pēcāk uz formu -iet un -it paralēlu lietojumu norādīts arī „Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikā” (1959), un arī mūsdienu valodā abas formas atbilst valodas normām.

Tātad vienkāršās nākotnes daudzskaitļa 2. personā iespējams lietot abas formas: darīsit/darīsiet, iesit/iesiet, turpināsit/turpināsiet. Ja ir iespējamas paralēlformas, tad parasti vienā rakstā iesaka izvēlēties vienu no tām.

Šajos atvasinājumos lietots piedēklis -niek-, kas funkcionē derivatīvajos formantos [vārda daļās, ko izmanto vārddarināšanā] -nieks un -niece, piemēram, darbinieks, ērģelniece, rakstniece, talcinieks. „Mūsdienu valodā vērojamas divas tendences – derivatīvais formants tiek pievienots motivētājcelmam vai nu tiešā veidā, vai arī vārddarināšanas celma un formanta sadurā tiek lietots interfikss*.” (Vulāne 2013, 238)
Vārdnīcās atrodam atvasinājumus gan ar interfiksu, gan bez tā:
bruņnieks / bruņenieks / bruņinieks (literārā forma),
laivnieks / laivenieks / laivinieks (literārā forma),
rīdznieks / rīdzenieks / rīdzinieks (literārā forma).
Šāds interfiksa lietojums, iespējams, skaidrojams ar izrunas ērtumu un labskanību, tāpat tas varētu būt saistāms ar iepriekšējā patskaņa dabu. (Vulāne 1997, 289)
Atvasinājumi ar -enieks rakstu valodā sastopami jau kopš 16. gadsimta. Tas, iespējams, skaidrojams ar to, ka šīs izskaņas variants bijis izplatīts tanīs Kurzemes un Vidzemes izloksnēs, uz kuru pamata veidojās rakstu valoda, kā arī to latviešu vidū, kuri dzīvoja Rīgā. Vēlāk, 18. gadsimtā, izskaņas -inieks lietojums paplašinās un nostiprinās 19. gadsimta tekstos. Mūsdienās atvasinājumi ar -enieks sastopami retumis: dažos apdzīvoto vietu iedzīvotāju nosaukumos (bikstenieki, nīcenieki), uzvārdos (Bruņenieks, Laivenieks), arī dažos personu nosaukumos (bitenieks). (Baltiņa 1984, 134–139; Frīdenberga 2016, 132–143) Darinājumi nostiprinājušies dažādās formās: gan ar interfiksu (bundzinieks, veiksminieks), gan bez tā (avīžnieks, domnieks).
Latviešu literārajā valodā lietojami paralēlvarianti: mājinieks un mājnieks. Atvasinājums mājenieks mūsdienās uzskatāms par apvidvārdu.

* Interfikss ir morfēma, kurai nav savas patstāvīgas derivatīvas vai formveidošanas nozīmes un kuru izmanto citu morfēmu savienošanai. Interfikss parasti novērš neērtas skaņu kopas morfēmu sadurā, piemēram, galv-(as)-seg-a, nak-(sn)-iņ-a, nam-(a)+māt-e, rau-(st)-ī-t.

Adverbējoties* dažādām lietvārda locījumu formām, radusies liela daļa apstākļa vārdu, piemēram, teikumā Viņš to paveica godam apstākļa vārds godam ir adverbējusies lietvārda gods vienskaitļa datīva forma, teikumā Kāpšu augšā apstākļa vārds augšā ir adverbējusies lietvārda augša vienskaitļa lokatīva forma. Latviešu valodā ir ne mazums adverbējušos lietvārda daudzskaitļa instrumentāļa formu, piemēram, kājām, laikiem, rikšiem, vietām.

Vārds brīžiem ir radies, adverbējoties lietvārda brīdis daudzskaitļa instrumentāļa formai, tātad brīžiem ir apstākļa vārds.

* Adverbēties nozīmē dažādām vārdšķirām vai vārdformām pāriet apstākļa vārdos, piemēram, adverbējusies ir lietvārda iekša lokatīva forma iekšā: Vai tu paliksi iekšā?