Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Kā pareizi atveidot norvēģu īpašvārdus ar burtkopu rs, piemēram, Andersen?

Burtkopu rs var atveidot divējādi – atbilstoši izrunai vai nu ar rs, vai š. Tātad vai nu Andersens, vai Andešens.

Latviešu valodas aģentūra, atveidojot norvēģu īpašvārdus latviešu valodā, pamatojas uz 2003. gadā apgāda „Norden AB” izdoto grāmatu „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā”, ko lietošanai praksē ir ieteicis Valsts valodas centrs. Norvēģu īpašvārdu atveides noteikumus šajā avotā ir izstrādājis norvēģu valodnieks Snorre Karkonens-Svensons (Snorre Karkkonen-Svensson). Norvēģu uzvārdu Andersen autors atveidojis Andešons/Andešsons. Taču Latviešu valodas aģentūras praksē ir bijuši gadījumi, kad cilvēki norāda uz uzvārda Andersen izrunu pretēji autora piedāvātajiem atveides variantiem, proti, Andersens. Šajā jautājumā padoms lūgts norvēģu valodniekam Dr. art. (ar specializāciju valodniecībā) Sturlam Bergam-Olsenam (Sturla Berg-Olsen): „Burtkopu rs dažādās norvēģu izloksnēs izrunā dažādi. Austrumu un Ziemeļnorvēģijā to izrunā apmēram kā [š], Rietumnorvēģijā daudzviet abas skaņas tiek izrunātas atsevišķi, tātad [rs]. Jāpiebilst, ka pati fonēma /r/ arī tiek izrunāta dažādi; lielākajā Norvēģijas daļā to izrunā kā alveolāru skaņu, bet dienvidos un rietumos tā daudz kur ir uvulāra vai velāra frikatīva. Tāpēc arī uzvārdus, tāpat kā citus vārdus, kur ir burtkopa rs, izrunā dažādi. Tādos uzvārdos kā Andersen, Kristoffersen, Pedersen un Pettersen burtkopu rs vietām izrunā [š], vietām (t. i., Norvēģijas rietumos) [rs]. Tā kā norvēģu valodā nav oficiālās runas normas (taču ir divas rakstu valodas normas), nav iespējams apgalvot, ka viena izruna ir „pareiza”, bet otra – „nepareiza”. Grāmatas „Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā” 140. un 160. lpp. tiek norādīts, ka, lai gan šīs burtkopas izruna ir dažāda, personvārdu transkripcijā tā jāatveido ar [š]. Vietvārdos tiek pieļautas atkāpes gadījumos, kad vietējā izruna ir [rs]. Viens tāds piemērs ir apdzīvotā vieta Ørsta, kas „Norden AB” izdotajā grāmatā (212. lpp.) tiek transkribēta kā Ersta (nevis Ešta). Pamatojoties uz pieļaujamajām atkāpēm vietvārdos, analoģiska atkāpe iespējama arī personvārdu atveidē – proti, burtkopu rs var transkribēt rs, ja konkrētā persona savu (uz)vārdu izrunā ar [rs], nevis [š]. Tādējādi viens un tas pats (uz)vārds varētu tikt atveidots dažādi.”

• Vigeland, B. Dialekter i Norge. Målmerker med språkhistoriske forklaringer. Oslo : Universitetsforlaget, 1981, 92. lpp.
• Skjekkeland, M. Dialektar i Noreg. Tradisjon og fornying. Kristiansand : Høyskoleforl, 2005, 365.–368. lpp.
• Dāņu, norvēģu, zviedru un somu īpašvārdu atveide latviešu valodā. Zin. red. O. Bušs, red. I. Kačevska. Rīga : Norden AB, 2003, 231. lpp.

Vai latviešu literārajā valodā var teikt vadošais pētnieks?

Institūcijas (šajā gadījumā pētniecības iestādes) izmanto terminu vadošais pētnieks, kas ir apstiprināts „Profesiju klasifikatorā”.

Turklāt, tā kā tas patiešām nav viens galvenais pētnieks (salīdzinājumā, piemēram, ar galvenais ārsts), bet tomēr zemāka līmeņa speciālists (par ko liecina fakts, ka šādi pētnieki ir vairāki), arī no loģikas viedokļa šī termina lietojums sevi attaisno. Vārds vadošais ir tiešs krievu valodas vārda ведущий tulkojums, un savulaik, runājot par vadošajiem ražotājiem, vadošajiem aktieriem utt., tika ieteikts no šī kalka vairīties. Valodā ir vairāki gadījumi, kad patiešām to arī ir iespējams aizstāt, piemēram, nevis vadošie ražotāji, aktieri u. c., bet iecienītākie, populārākie, atzītie, zināmie u. tml., taču, raksturojot pētnieka statusu, šīs vārdkopas lietojums ir attaisnojams.

• Profesiju klasifikators. Pieņemts ar Ministru kabineta 2006. gada 18. aprīļa noteikumiem Nr. 306, kas stājas spēkā 2006. gada 9. maijā. Rīga : Latvijas Vēstnesis, 2006, 626. lpp.

Vārāmais sāls vai vārāmā sāls?

Pašlaik literārās valodas norma ir vārāmais sāls, jo vārds sāls ir vīriešu dzimtes vārds. Taču diskusijas par šo jautājumu nerimstas, daudzi uzskata, ka norma būtu jāmaina, jāatļauj paralēls abu dzimšu lietojums. Lai gan norma ir noteikta, lietojumā vienprātības joprojām nav.

Valodniece Dz. Paegle par sāls jautājumu raksta: „Mūsdienu literārajā valodā līdz pat 20. gs. 80. gadiem bija nostabilizējusies sieviešu dzimtes forma vārdu savienojumā vārāmā sāls, bet citi ķīmiskie sāļi tika lietoti vīriešu dzimtē, piemēram, nātrija sāls. Toreizējā Terminoloģijas komisija vēlējās vienādot „abu sāļu” dzimti un ieteica lietot vārāmais sāls un locīt to pēc vārda akmens parauga: N. kas? – sāls, Ģ. kā? – sāls, D. kam? – sālim, A. ko? – sāli, I. ar ko? – ar sāli, L. kur? – sālī. Pret šo ieteikumu iebilda daļa inteliģences, radās plašas diskusijas, tajās piedalījās arī toreizējā Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas katedra, kas sāls jautājumā deva šādu atbildi: „Valoda ir sistēma, bet svarīgi ir arī citi faktori – tradīcija, analoģija. Mūsdienu literārajā valodā ir stabila tradīcija lietot vārdu sāls sestās deklinācijas formā, un izlokšņu tradīcija to vairs nevar ietekmēt. Bez tam vārāmo sāli no citiem sāļiem nošķirt citā deklinācijā liek semantiskais pamats: valodas praksē vārāmo sāli nevar identificēt ar kādu citu, piemēram, sērskābes sāli, kas gan noder dažādās dzīves jomās, bet ne ēšanai.” Arī paši terminoloģijas speciālisti līdzīgas, bet nošķiramas lietas mēdz šķirt pēc dzimtes, piemēram, sprauds ‘bibliotēku kartotēkas iespraužamā plāksnīte’ un jebkura cita spraud(īt)e. Tomēr līdzīgā gadījumā viņi vārdu sāls nevēlas diferencēt. Valodas praksē vārdu sāls ar nozīmi ‘vārāmā sāls’ var lietot kā vīriešu, tā sieviešu dzimtē, un vērot, kādā formā tas laika gaitā nostabilizēsies.” Savukārt LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja Valentīna Skujiņa uzskatīja, ka paralēlo formu lietojums ir novērsts un pieder pagātnei: „Vienādota ir arī vārda sāls dzimte vienskaitļa un daudzskaitļa formās, lai novērstu 50.–60. gados terminoloģijas praksē izplatīto formu variantumu un nekonsekvenci. Formu nekonsekvenci kaut kādā mērā paredzēja toreizējā norma: „tā sāls” (vārāmā) un „tas sālis” – „tie sāļi” ķīmijā. Vārda sāls dažu dzimtes un skaitļa formu sakritības dēļ šīs formas lielā mērā tika jauktas: tā sāls un tās sālis, tie sāļi un tas sālis, arī tas sāls. Turklāt nekonsekvence bija vērojama gan runas valodā, gan grāmatās. [..] Formu nekonsekvence īpaši traucējoša ir terminoloģijā. Tāpēc LZA Terminoloģijas komisija [20. gs.] 60. gadu beigās, apspriežot ķīmijas terminus, atzina, ka, tā kā latviešu valodas sistēmā lietvārdi parasti tiek lietoti vienā dzimtē, turpmāk terminoloģiskajā praksē vārds sāls visos gadījumos lietojams vienā – vīriešu – dzimtē formās tas sāls – tie sāļi. [..] Vīriešu dzimtes priekšrocības noteica vairāki motīvi: tās daļējā izplatība vienskaitlī un pārsvars daudzskaitlī, tās līdzskaņu celma locījumu paradigmas minimālā atšķirība no sieviešu dzimtes i-celma paradigmas, vairīšanās no homonīmiskās formas sālis u. c.”

• Paegle, Dz. Latviešu literārās valodas morfoloģija. I daļa. Rīga : Zinātne, 2003, 33. lpp.
• Skujiņa, V. Latviešu terminoloģijas izstrādes principi. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2002, 73. lpp.

Vai simboliskos nosaukumus loka („Laima” darbinieki vai „Laimas” darbinieki)?

Simboliskais nosaukums „Laima” ir lokāms – „Laimas” darbinieki.

Iesaistot tekstā ar pēdiņām vai kā citādi grafiski izceltu konstrukciju, to saglabā nemainītu (neloka), ja tās priekšā ir attiecīgs nomenklatūras vārds, respektīvi, sugas vārds, kuru loka, piemēram, pēc publikācijas laikrakstā „Diena”. Ja nosaukumam priekšā nav attiecīga nomenklatūras vārda, respektīvi, sugas vārda, nosaukumu loka atbilstoši teksta vajadzībām, piemēram, pēc publikācijas „Dienā”.

• Krūmiņa, V., Skujiņa, V. Normatīvo aktu izstrādes rokasgrāmata. Rīga : Valsts kanceleja, 2002, 103. lpp.

Kas ir ķempe?

Ķempe ir vārda piepe sinonīms.

• Latviešu valodas sinonīmu vārdnīca. E. Grīnberga, O. Kalnciems, G. Lukstiņš u. c. Rīga : Avots, 2002, 301. lpp.