Tagadnē 1. personas forma no darbības vārda dabūt ir dabūju (tu dabū, viņš, viņa dabū). 1. personas forma ir vienāda gan tagadnē, gan pagātnē.
Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze
Tagadnē 1. personas forma no darbības vārda dabūt ir dabūju (tu dabū, viņš, viņa dabū). 1. personas forma ir vienāda gan tagadnē, gan pagātnē.
Vārdu savienojums tai skaitā ievada paskaidrojošu iespraudumu. Ar paskaidrojumu tas veido sintaktiskā saistījuma veidu, ko sauc par piekļāvumu. Starp šiem paskaidrojuma ievadītājvārdiem un paskaidrojumu pieturzīme nav vajadzīga.
- Blinkena, A. Latviešu interpunkcija. Rīga : Zvaigzne ABC, 2009, 269. lpp.
Ja vārds pasaules ir kāda nosaukuma ievadītājvārds, vārds vienmēr rakstāms ar lielo sākumburtu. Atkarībā no tā, kādu nosaukumu ievada vārds Pasaules (organizācijas, pasākuma, svinamās dienas), mainās nākamā vārda rakstība.
Ja nosaukumā komponents pasaules ir ievadītājvārds pasākuma vai svinamās dienas nosaukumam, nākamais vārds aiz vārda Pasaules rakstāms ar mazo sākumburtu, piemēram, Pasaules asins donoru diena, Pasaules diabēta diena, Pasaules hokeja čempionāts, Pasaules latviešu (zinātnieku) kongress.
Savukārt, ja vārds pasaules iekļauts pasaules mēroga organizācijas nosaukumā, Latviešu valodas ekspertu komisija (LVEK) ir lēmusi, ka aiz ievadītājvārda pasaules (līdzīgi nosaukumos ar komponentu starptautiskais) arī nākamais vārds jāraksta ar lielo sākumburtu, jo Pasaules šajā gadījumā uzskatāms par īpašvārdu, piemēram, Pasaules Kultūras fonds, Pasaules Dabas fonds, Pasaules Brīvo latviešu apvienība, Pasaules Brīvo arodbiedrību organizācija, Pasaules Diabēta asociācija.
- Laugale, V., Šulce, Dz. Lielo burtu lietojums latviešu valodā: ieskats vēsturiskajā izpētē, problēmas un risinājumi. Rīga : Latviešu valodas aģentūra, 2012, 58. lpp.
es lūstu | mēs lūstam |
tu lūsti | jūs lūstat |
viņš, viņa lūst | viņi, viņas lūst |
Pagātnes (es lūzu, tu lūzi, viņš lūza) un nākotnes formās (es lūzīšu, tu lūzīsi, viņš lūzīs), protams, lietojams skaidri dzirdamais līdzskanis z.
Darbības vārda lūzt pareizrakstību var pārbaudīt, ņemot talkā darbības vārdu nirt vai mirt formas: ja šo darbības vārdu formā ir lietots līdzskanis s, tātad līdzskanis s rakstāms arī atbilstošajā lūzt formā. Ja līdzskaņa s darbības vārdu nirt vai mirt formās nav, tad ar līdzskani z rakstāmas atbilstošās lūzt formas:
es šobrīd nirstu – es šobrīd lūstu;
koks esot miris – koks esot lūzis;
mirstošais zars – lūstošais zars;
ja tu aizietu, mana sirds mirtu – ja tu aizietu, mana sirds lūztu;
nirdams ezerā, viņš vienmēr aizžmiedza acis – lūzdams ledū, viņš paspēja iekliegties.
- Mūsdienu latviešu valodas vārdnīca: lūzt
- Auziņa, I. Latviešu valodas fonētiski fonoloģiskie procesi un likumi. Latviešu valodas gramatika. Atb. red. D. Nītiņa, J. Grigorjevs. Rīga : LU Latviešu valodas institūts, 2015, 84. lpp.
Mūsdienās vārdi tiek lietoti ar jau nostiprinājušos nozīmi, kas neatbilst etimoloģijai.
Konsultējoties ar LU klasisko valodu profesori Rūmnieci un LU profesoru anglistu A. Veisbergu, vispirms latviešu valodā tika skaidrota vārddaļu nozīme: lat. homo (hominis) ‘cilvēks’; grieķu (h)omoios ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’; ..fobija (lat. phobia < gr. phobos ‘bailes’) – salikteņa daļa – ‘bailes, nepatika (piemēram, hidrofobija)’; homofobs – homo (gr. homos ‘tāds pats, vienāds, līdzīgs’) – salikteņa daļa – ‘vienāds, līdzīgs (piemēram, homogēnisks, homologs)’; fobs (gr. phobos ‘bailes’) – salikteņa daļa – ‘tas, kas baidās, izrāda nepatiku, neieredz (piemēram, anglofobs)’.
Homonīms (gr. homōnymos < homo.. + onyma ‘vārds’) – ‘vienādi rakstāmi un izrunājami vārdi ar dažādu nozīmi’; līdzīgi piemēri ir arī vārdi homofoni, homogrāfi. Taču vārdu pamatā nav latīņu homo (ja tā būtu, vārds būtu jāskaidro kā cilvēknosaukums,cilvēkskaņa, cilvēkrakst(īt)s un tādā gadījumā arī vārdi homonīmi, homofoni, homogrāfi būtu tādi paši nevēlami un skaužami vārdi).
Grieķu vārdā (h)omoios iekavās liktais h izteic skarbo dvesmu, kāda šim vārdam bijusi sengrieķu valodā (ὍMOIOS), un tas ir apliecinājums tam, ka daudziem terminiem pamats un paraugs ir bijusi sengrieķu valodas izruna.
Mūsdienu grieķi (ar mūsdienu saprotot apmēram divus gadu tūkstošus) šos vārdus izrunā omofils, omofobs, jo raksta bez dvesmas skaņas (h) un to arī neizrunā. Ja mēs rīkotos atbilstoši jaungrieķu izrunas variantam, nebūtu jucekļa ar latīņu cilvēku – homo.
Vai piedāvāsim pēkšņi latviešiem teikt omoseksuālis, omofobija?
Vai mūsu sabiedrība būtu gatava pieņemt šādu izrunas tradīcijas maiņu, cik cilvēku to saprastu? Otra iespēja – izdomāt (radīt) jaunu vārdu šī (un tamlīdzīgu) jēdzienu apzīmēšanai, taču nav tāda gatava universāla vārda, ko šajā situācijā varētu piedāvāt un kas derētu visam: homofobijai, homonīmijai, homofonijai, homogrāfijai utt.
Turklāt, iedziļinoties mūsdienu grieķu valodā, ir pārprotamas šī veidojuma (potenciāli) uztveramās nozīmes: vai homofobija (tieši tulkojot) ir bailes no līdzīgā/tāda paša vai no līdzīgajiem/tādiem pašiem? Kā saprotami tādi paši: tie, kas baidās, vai tie, no kuriem baidās? Diemžēl valodā ir daudz vārdu, kuros klasiskās valodas ir izveidojušas šādu valodas spēli. Turklāt tas nav vienīgais vārds, kura nozīme atšķiras no etimoloģiskā skaidrojuma vai tieša tulkojuma.
Homofobija un homofobs nav latviešu valodas termini, un ar šādu nozīmi un izrunu tie eksistē arī citās valodās, tāpēc diez vai latviešiem izdotos pārliecināt par attiecīgo pareizrakstību vai izrunu lietotājus Latvijā, kur nu vēl Eiropā vai pasaulē!
Šādi un tamlīdzīgi jautājumi valodās eksistē, taču ne vienmēr tie ir atrisināmi, kā tas ir arī šajā gadījumā. Mākslīgi radīt terminu un ar varu lauzt nostiprinājušos tradīciju nav iespējams.
Tāpēc ar dažādu nozīmi, taču vienādi rakstāmus un izrunājamus vārdus lietosim kā līdz šim.
- Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone u. c. Rīga : Avots, 2005, 232. lpp.