Valodas konsultācijas: elektroniskā datubāze

Līdz 1.gadsimtam p.m.ē. burta y latīņu alfabētā nebija. Cēzara un Cicerona laikā, paplašinoties Romas Republikas robežām un iekļaujot grieķiski runājošās zemes, no grieķu valodas aizgūto vārdu pierakstam latīņu alfabēta galā tika pievienoti divi burti – y un z (z latīņu alfabētā tika atjaunots – tas burta g vietā bija bijis līdz 3. gadsimtam p.m.ē.). Latīņu valodas vārdos burta y nebija, un, ieviešot to latīņu alfabētā, to nesauca par ipsilonu kā grieķu burtu, bet gan par grieķu i – i graeca. Šādi to romāņu valodās sauc arī šodien, piemēram, franču i grecque vai spāņu i griega. Latviešu valodā burta nosaukums aizgūts no latīņu valodas, taču rakstāms vienā vārdā – igrek vai igreks.
Nav iemesla y izrunāt kā angļu valodā – [ˈwaɪ] –, jo, līdzīgi kā citos saīsinājumos vai modeļu nosaukumos, burtus saucam vai nu kā latviešu valodā (CV – [cē vē], H&M – [hā un em]), vai, ja latviešu alfabētā atbilstošā burta nav, raugāmies pēc grieķu (Π – pī, Σ – sigma) vai kāda cita alfabēta rakstu zīmes nosaukuma.

Šāda rakstība norādīta arī „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā”.
Valodniece A. Ahero skaidro: „Salikteņiem, kam pirmo komponentu motivē lietvārda ģenitīva locījums, vērojama šāda likumība: ja salikteņa pirmā komponenta motivētājvārds, resp., pamatvārds, ģenitīva locījumā ir vienzilbīgs, tad galotnes forma saliktenī tiek paturēta vienmēr. Šie vienzilbīgie ģenitīvi ir i-celma lietvārdi, piemēram, sirds: sirdslieta, sirdsapziņa, sirdsdarbība, sirdsdraugs; klēts: klētsdurvis, klētsaugša; pirts: pirtsslota, pirtskrāsns; cilts: ciltskoks, ciltsraksti, ciltstēvs.”

Pareizi ir merīnvilna.
 
Merīnaita – ‘aitu šķirne ar smalku, garu vilnu. Šīs šķirnes aita’.
Vārds aizgūts no spāņu merino.
Arī „Latviešu valodas pareizrakstības un pareizrunas vārdnīcā” visi piemēri minēti ar patskani ī: merīnaita, merīnaitas vilna, merīnvilna, merīnaudums.